jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Kupču ģimeni
Intervija ar Kupču ģimeni

Pirms gandrīz trīs gadiem KUPČU ĢIMENE – Ivars, Lelde, Gabriēls un Pauls – no Ogres un Jēzus draudzes devās uz Ženēvu, atsaucoties uz Ivaram izteikto piedāvājumu strādāt Pasaules Baznīcu padomē (World Council of Churches). Kā ir dzīvot un mīlēt tālumā – par to šajā sarunā.  

Bieži vien, kad aizbraucam uz ārzemēm ceļojumā, šķiet, ka tur viss ir kārtībā. Jūs esat prom gandrīz trīs gadus. Kā jūtaties?

Ivars: Ceļojot kā tūristi, ieraugām tikai fasādi, bet, uzkavējoties ilgāku laiku vai mēģinot iedzīvoties, varam iepazīt arī praktisko pusi. Ir visādi – ieraugi gan to, kas ir ļoti labs, gan arī to, kas šķiet īpatnējs.



Lelde: Manuprāt, ir svarīgi neiejaukties tajā sistēmā, kas te bijusi gadu simtiem. Man šķiet, ka mums neklātos to kritizēt, tāpēc cenšamies šīs zemes likumus un iespējas pieņemt.

I.:Viens piemērs, salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi Latvijā: te cilvēki ļoti respektē likumu, nevis domā, kā to apiet, jo likumi ir radīti, lai visiem būtu labi sadzīvot. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi: ja krustojumā mēģināsi nogriezties pa labi no joslas, pa kuru drīkst braukt tikai taisni, visi aiz muguras taurēs. Ne jau tāpēc, ka tu kādam traucētu, – vienkārši tā neklājas darīt.

L.: Spilgts piemērs ir arī nemitīgie referendumi gan par valstiski svarīgām lietām, gan, piemēram, par govju ragu griešanu vai citiem ikdienišķiem jautājumiem. Mana franču valodas skolotāja sacīja, ka viņa parasti nevis balso tā, kā viņai pašai būtu labāk, bet cenšas ieraudzīt, kā ieguvēji būtu visi.

Vai godīgā vidē ir vieglāk dzīvot?

I.:Jā, mums ir svarīgi, ka zinām, ar ko rēķināties.

L.:Man kā lielai kārtības mīlei šeit ļoti patīk. Kaut arī cilvēki, kas pēc dabas ir mākslinieciskāki, parasti saka, ka viņiem te būtu grūti, jo viss notiek kā pēc pulkstenīša... 

Vai, dzīvojot ārzemēs, tēvzemes mīlestība kļūst stiprāka?

I.:Mūsu dzimtā zeme ir Latvija un mēs esam latvieši – to nav iespējams mainīt vai likt tā vietā ko citu. Esot šeit, mums ir svarīgi tie brīži gadā, kad varam svinēt valstij nozīmīgus datumus. Piemēram, Latvijas misijas pie ANO vadītājs ik gadu 18. novembrī savā rezidencē Ženēvā rīko pieņemšanu un saaicina latviešus no visa reģiona. Mūsu ir tik „daudz”, ka satilpstam viņa viesistabā, bet tas ir jauks brīdis, kad varam svinēt savas valsts dzimšanas dienu, noklausīties prezidenta uzrunu un atskatīties uz aizvadīto gadu. 

L.:Dzimteni mēs vairāk izjūtam nevis kā fizisku telpu, bet kā cilvēkus, un pēc viņiem arī visvairāk ilgojamies. Pirmajā gadā attālums līdz mīļajiem cilvēkiem visvairāk lauza sirdi, bet nu tas ir daļēji atrisinājies, jo draugi mūs bieži apciemo. Esot kopā vairākas dienas, varam izrunāties vairāk, nekā uz pāris stundām satiekoties Latvijā. Mums bieži jautā, vai ilgojamies pēc mājām. Mūsu mājas ir šeit. 

I.:Kad dzīvojām Ogrē, mums pie durvīm bija plāksnīte Home, sweet home(latv. val. –„Mājas, mīļās mājas”). Mēs to uzmanīgi noņēmām un atvedām līdzi; tagad tā ir pie mūsu durvīm šeit, Ženēvā. Mājas ir tur, kur esam mēs.

Vai sabiedrība jūs pieņem un mīl?

 

 

L.:Tā kā Ženēvā ir ANO un daudzas starptautiskās organizācijas, gandrīz puse iedzīvotāju te ir iebraucēji; pārējā Šveice tāda nav. Uz ielas var redzēt visu iespējamo ādas krāsu, reliģiju un kontinentu cilvēkus. Mēs te tā īpaši neatšķiramies.

I.:Interesanti, ka privātajās starptautiskajās skolās, kur mācības ir angļu valodā, pārsvarā mācās briti un amerikāņi, savukārt parastā valsts skolā, kur mācās mūsu bērni, papildus dažiem šveiciešiem ir bērni no visām pasaules malām.

L.:Otrs piemērs ir draudze. Mēs esam angliski runājošā luterāņu draudzē, un arī tur pulcējas cilvēki no visas pasaules. Kad pēc pirmā dievkalpojuma Ivars, stādoties priekšā, pateica, no kurienes viņš ir, kāds kungs viņam pienāca klāt un teica: „Hello, mister Latvia!” (latv. val. – „Sveiks, mister Latvija!”). Tā arī ir – mūs šeit uztver kā Latvijas pārstāvjus, ne tikai  kā Leldi vai Ivaru. 

I.:Pavisam praktisks piemērs gan draudzē, gan darbā ir ikrīta svētbrīži, kad Tēvreizi esam aicināti lūgt katrs savā valodā. Tajos brīžos vienmēr sajūtos īpaši, kad starp dažādajām valodām baznīcā var skanēt arī latviešu valoda.

Cik viegli bija atrast savu draudzi?

L.:Draudzi – savas garīgās mājas – atradām daudz ātrāk nekā fiziskās mājas, kuru atrašana prasīja vairākus mēnešus. 

I.:Tas notika jau pirmajā svētdienā pēc atbraukšanas, ļoti viegli. Es atbraucu iepriekš viens pats ar auto, Lelde ar puikām pievienojās vēlāk. Sestdienas vakarā domāju: „Rīt kaut kur jāaiziet uz dievkalpojumu.” Internetā atradu, ka te ir luterāņu draudze, kurā dievkalpojumi notiek angliski. Kad aizgāju uz dievkalpojumu, ne tikai sprediķis, bet arī dziesmas un lūgšanas šķita tieši kā par mani. Tika runāts par to, ka mēs visi esam ceļinieki svešumā. Dievs mani tajā brīdī ļoti uzrunāja, un es sapratu, ka tā ir īstā vieta mūsu ģimenei. Šajā draudzē piedzīvojam Dieva klātbūtni un ļoti uzrunājošu Dieva vārda sludināšanu. Ļoti novērtējam arī mūziku, kas šeit ir diezgan netipiska luterāņu draudzēm, vismaz mūsu izpratnē. Draudze ievēro Pasaules Baznīcu padomes organizēto ekumēnisko lūgšanu ciklu un gada laikā aizlūdz par visām pasaules valstīm. Katru nedēļu mūzika ir no tā reģiona, par kuru lūdzam. Vienā nedēļā varam dziedāt somu kora dziesmas, bet citā jau dejot brazīļu ritmos. Pirms pāris nedēļām bija lūgšana par Baltijas valstīm un visa draudze divas dziesmas dziedāja latviešu valodā.

L.:Arī mūsu puikas svētdienās labprāt nāk uz baznīcu, turklāt Gabriēls drīz beigs iesvētes mācību, kas šeit ilgst divus gadus.

Kā jūs noturat savstarpējo mīlestību?

L.:Ir vērtīgi paturēt prātā to lielo mērķi, kāpēc esam te, – nevis tāpēc, ka vienkārši tā gribas vai tā sanāca. Redzu, ka Dievs mūs šeit ir aicinājis un nolicis. Esam šeit arī puiku dēļ – to iespēju dēļ, ko viņi var iegūt. 

I.:Mēs joprojām cenšamies visu izrunāt. Ir jāatrod laiks, ko varam būt divatā, un mēs to regulāri darām. Piemēram, katru pirmdienu mums ir franču valodas kursi. Tos organizē skolu departaments, lai franciski nerunājošie vecāki saprastu, kā bērniem veicas skolā. Mācības ir kādu gabaliņu no mājām, bet mēs apzināti ejam kājām, lai varētu parunāties. Ar pašu franču valodu man pārāk labi neiet, bet es šos vakarus uztveru kā randiņus ar Leldi.

L.:Tāpat kā redzam lielo mērķi tam, kāpēc esam šeit, tāpat atceramies arī laulību dienā doto solījumu sev un Dievam. Mums joprojām ir interesanti vienam ar otru. Bērni ir paaugušies, un atkal varam būt viens otram.

Bērni ir viens no iemesliem, kāpēc esat Šveicē. Vai viņi novērtē to, ko darāt viņu labā? 

I.: Viens lielais ieguvums šeit ir tas, ka klasē viņi ierauga bērnus no visas pasaules, un tie nav tikai diplomātu bērni. Piemēram, viens Gabriēla klasesbiedrs bija puisis no Eritrejas, kurš zaudējis ģimeni, glābjoties pats atstājis mājas un savu zemi un tagad dzīvo bēgļu centrā Ženēvā. Jau agrā vecumā šeit katram liek domāt, par ko viņš vēlas kļūt. Šis puika sacījis, ka vēlas būt lidmašīnas pilots, un skolotāja viņam vēlāk esot regulāri piekodinājusi, ka tad pret mācībām un uzdoto ir jāizturas ar lielāku atbildību. Man ir prieks, ka mūsu bērni šeit iegūst plašāku skatījumu – ka ikviens cilvēks ir vērtība un visi esam līdzvērtīgi neatkarīgi no ādas krāsas, izcelsmes vai vecāku nodarbošanās.

L.:Mūsu jaunākais dēls, īpaši sākumā, bija ļoti skeptisks. Viņš arī tagad sirdī ir liels patriots un bieži atzīst, ka pietrūkstot Ogres... Piemēram, šodien viņš mūsu mājās pusdienlaikā sēdēja pie galda ar ogļu melnu puisīti, abi smējās un runāja franciski. Es priecājos par to un domāju, ka viņš nākotnē novērtēs šo laiku un iespējas. Lielajam puikam visi ir draugi, viņš jau tagad ir kosmopolīts. 

Kāds ir jūsu novērojums multikulturālā vidē – vai mīlestībai ir valoda?

I.:Mīlestība pati ir universāla valoda visā pasaulē. Uz to mūs aicina arī Kristus – mīlēt savu tuvāko. Kurš ir tas tuvākais, varam pajautāt sev paši. 

L.: Bērni šeit ir sirsnīgāki un vairāk pieņem citus. Ogrē, piemēram, mums bija problēma ar mobingu klasē, kad visi klasesbiedri nostājās pret vienu. Šeit ko tādu iedomāties ir grūti. Pagājušā gada decembrī Ivara mammīte devās mūžībā, un tajā dienā Pauliņš aizgāja uz skolu ļoti skumjš... Tas pats puisītis, par kuru tikko stāstīju, teica: „Es zinu, Pauliņ, kas tevi iepriecinās: tu drīksti pabužināt manus matus!” Konteksts ir tāds, ka Paulam labāk gribētos nevis gaišus un taisnus matus, bet kuplus un čirkainus kā viņa draugam. Viņi vairs nav bērnudārznieki un izrādīt sirsnību divpadsmit gadu vecumā ir liels izaicinājums, tāpēc to ļoti novērtējam.

I.:Kad atsūtīji šīs sarunas tēmu – par mīlestību –, es atcerējos, ko gribēju izstāstīt. Pirms LELB es strādāju baznīcas īpašumu apsaimniekošanas uzņēmumā „Pastorāts”, kur regulāri tikāmies ar nomniekiem. Starp viņiem bija arī spāņu uzņēmums, kas tolaik rekonstruēja TEC. Kad tikos ar uzņēmuma vadītāju, viņš iedeva savu vizītkarti, kur rakstīts viņa vārds – Jesus... Tikšanās laikā es nespēju par to nedomāt, ka manā priekšā ir cilvēks, kuru sauc Jēzus. 

Mans tagadējais kolēģis britu fotogrāfs Šons Hokijs (Sean Hawkey) gadu nodzīvoja Hondurasā – vietā, kas varētu būt pilnīgi pretēja Šveicei un kur valda nevis likums, bet vardarbība, korupcija un ielu bandas. Šons tur meklēja cilvēkus vārdā Jēzus. Viņš iepazina un pierakstīja viņu dzīvesstāstu un viņus fotografēja. Nesen Šons izdeva grāmatu The Real Face of Jesus(latv. val. – „Jēzus patiesā seja”). Tie cilvēki ir visdažādākie – ne tikai mācītāji, skolotāji un galdnieki, bet arī policists Jēzus, gangsteris Jēzus, politiķis Jēzus, narkomāns Jēzus, bez vēsts pazudušais Jēzus, Jēzus, kurš rakājas atkritumos, homoseksuāls Jēzus... Tā ir šo cilvēku realitāte. Viņi katrs ir savā situācijā ar savām problēmām, bet viņus visus vecāki ir nosaukuši Jesus– Jēzus. Iedomājos, ka mums, kristiešiem, varbūt nav jālauza galva par to, ko gan Jēzus darītu kādā situācijā mūsu vietā, – bieži vien mums tas nav aizsniedzams, jo neviens no mums nav Dievs. Tā vietā varbūt ir vērts paskatīties no otras puses: ja nu cilvēks, ko satiekam uz ielas, veikalā vai valsts iestādē pie lodziņa, ir Jēzus? Kristus ir sacījis: „Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs man esat darījuši.” Vai mēs pret cilvēkiem izturamies tāpat, kā mēs izturētos pret Jēzu? Tas ir mūsu galvenais aicinājums – rīkoties tā, it kā būtu sastapuši Jēzu. 

Pirms brīža tu jautāji: kurš ir mans tuvākais? Šķiet, ka tikko uz to arī atbildēji: tas ir cilvēks mums līdzās.

I.:Atceros situāciju no kādiem Ziemsvētkiem Jēzus draudzē. Ziemsvētku vakars, laiks starp ģimeņu un lielo dievkalpojumu – tikko beidzies pirmais un jāsagatavojas nākamajam. Brīdī, kad visi bija aizņemti savos pienākumos, kancelejā ienāca kāda trūcīga kundze. Viņa bija ienākusi nevis prasīt naudu, bet vaicāja, vai kāds viņu nevarētu aizvest uz veikalu nopirkt pārtiku. Ārā bija ziema un sniegs, bet viņai kājās sandales. Mēs apvaicājāmies apkārt, vai kāds nevarētu palīdzēt, bet visi bija aizņemti, neviens nevarēja. Bija taču Ziemsvētki – cilvēki ar ģimenēm, bērniem, viss vakars izplānots. Kā tagad atceros muļķīgo frāzi, ko toreiz šai sievietei pateicu: „Šeit ir baznīca. Ir Ziemsvētku vakars, un tūlīt būs dievkalpojums.” Viņa paskatījās uz mani un atbildēja: „Ak tiešām, ja?” It kā es viņai būtu atklājis kādu jaunumu un viņa pati to nesaprastu. Tā kundze aizgāja. Manā priekšā bija cilvēks ar vajadzību, bet es biju aizņemts ar to, ka biju kristietis, nevis atradu laiku, lai palīdzētu. Kā būtu, ja baznīcā sandalēs ienāktu Jēzus?

Kad jūs atkal varēs satikt Latvijā?

L.:Jūlijā, mēs būsim ciemos.

Ko jūs gribētu pateikt šīs sarunas lasītājiem un Jēzus draudzei?

L.:Mums jūs visu ļoti pietrūkst (rāda sirds simbolu)!

 

Intervēja 

Edgars Gertners


 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv