jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Kas ir laipnība?
Kas ir laipnība?

Undīne Hofmane

Laipnība kļūst par izzūdošu vērtību. Lai to varētu novērot, nav nemaz tālu jāmeklē – jāsāk ar paša sirdi. Redzu, ka laipnību manī uzvar neapmierinātība un nelaipnība, taču pret to var cīnīties. Maziem solīšiem ejot pareizajā virzienā, ar Dieva palīdzību var paveikt lielas lietas. Laipnība nenozīmē tikai pateikt paldies vai palīdzēt kādam, kurš ir nonācis grūtībās. Sirdij ir jāvēlas būt laipnai, jāvēlas otram radīt prieku. Ir grūti būt laipnam, ja apkārtējie cilvēki tādi nav. Tāpat kā ir vieglāk uzvarēt kārības, ja pie rokas ir Bībele un cilvēki, kuri stiprina. Izvēloties cīņai pareizos ieročus, tā būs vieglāka.


Globalizācijas rezultātā jauniešus īpaši ietekmē viss, kas notiek internetā, un tur nelaipnība ir ļoti izplatīta. Ja draudzējies ar nelaipniem cilvēkiem vai tādiem seko, visticamāk, tev nebūs iedvesmas un piemēra, no kā mācīties būt laipnam. Ja ej uz baznīcu un pavadi laiku kopā ar kristiešiem, tā atmosfēra, sarunas un arī laipnība ir citā līmenī. Varbūt laipnam būt ir nevis grūti, bet izaicinoši? 

Dieva laipnību savā dzīvē ir grūti aptvert, jo tā ir milzīga, prātam neaptverama. Varētu teikt, ka teju uz katra soļa notiek kas tāds, ko nebiju gaidījusi, – Dievs parūpējas un palīdz. Visvairāk Dievam esmu pateicīga par to, ka Viņš mani pieņem tādu, kāda es esmu, par to, ka baznīcā es varu justies kā mājās. Nesen Lubānā, pavadot laiku kopā ar mūsu Vidzemes draugiem, sajūtas bija īpašas. Tā nebija parasta ciemošanās, tur bija kas vairāk – kaut kas vairāk par cilvēka laipnību.

 

Sanda Gertnere

Laipnība ir cieņas, otra cilvēka godināšanas un iekšējā spēka redzamā daļa jeb auglis. Laipnība ir pavisam praktiska – tā izpaužas vārdos, darbos un ir saistīta ar patiesām rūpēm par citiem. Tā nav tikai ārēja pieklājība. Patiesa laipnība sakņojas mīlestībā un iejūtībā. Ir grūti būt laipnam, ja paši neesam to piedzīvojuši. Kā to piedzīvot? Es ticu, ka būt patiesi laipniem mēs spējam Svētā Gara spēkā. Paldies Dievam, ka Viņš pirmais ir izrādījis savu laipnību pret mums, dodams savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs bez bailēm varētu iet pie Viņa. Katru dienu. 

Laipnība izpaužas arī iejūtīgos un uzmundrinošos vārdos. Bībelē teikts: „Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.” (Pam 12:25) Ir patīkami būt starp tādiem cilvēkiem, kas iedrošina un izrāda patiesas rūpes – tā mums ir iespēja iegūt īstus draugus un veidot sirsnīgas attiecības. Būt laipniem nozīmē aizliegt sevi pat tad, ja nemaz nevēlamies būt laipni pret tiem, kuri apzināti vai neapzināti ir nodarījuši mums pāri. Tas nav grūti, ja ik dienu izvēlamies būt Dieva tuvumā, lasot Viņa vārdu, pavadot laiku lūgšanā un pielūgsmē, ļaujot Dieva vārdam izgaismot mūsu domas un sirdi. Tas maina mūsu garu un dod laipnību, ko spējam dot tālāk. 

Es Dieva laipnību piedzīvoju katru dienu jau 19 gadu garumā – katru dienu es redzu, kā Viņš mani sargā, paplašina manas robežas, iedrošina būt drosmīgai. Un tas ir iespējams tikai Viņaspēkā un laipnībā pret mani. Viņa laipnībā es varu pilnvērtīgi realizēt sevi savā profesijā – es varu strādāt ar jauniešiem un lūgšanās iestāties par Latvijas jauniešu garīgo aizsardzību. Dieva laipnība man ir devusi spēku piedot, atlaist pāridarījumu un svētīt. Dieva laipnība man ir devusi iespēju no jaunaveidot sirsnīgas, cieņpilnas un laimīgas attiecības.

 

Agita Jirgensena

Pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot vārdu „laipnība”, ir laipns smaids, sirsnīgs apskāviens, laipni, mīļi vārdi, iedrošinājums grūtā brīdī, draudzīgs acu skatiens, mirklis, kad apstājies, lai uzklausītu otra cilvēka vajadzības. Bībelē lasām: „Jo no sirds pārpilnības mute runā.” (Lk 6:45)

Ak, cik viegli būt laipnam un sirsnīgam ar cilvēkiem, kas arī pret mums izturas laipni un mīļi. Bet kā ir tad, ja sastopamies ar dusmīgu vai neapmierinātu cilvēku, ja mūs kāds apvaino vai sāpina? Dievs mūs mudina: „Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Ef 4:32) Dievs aicina mūs uz tādu piedošanu, kā Viņš pats mums ir piedevis; tikai tad mēs spēsim būt laipni cits pret citu. Patiesa laipnība nāk no Dieva, jo Dievs ir laipns. „Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina” (Pam 12:25). Izrādīta laipnība, laipns vārds vairo prieku. Kaķītis Kārļa Skalbes pasakā teica: „Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Kad mums šķiet, ka to nespējam, varam lūgt Jēzus palīdzību – Viņš mūs pazīst labāk, nekā spējam iedomāties, „jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1Sam 16:7). Dievs spēj mainīt mūsu sirdi, ja to ticībā un paļāvībā uzticam Jēzum.

Līdzībā par žēlsirdīgo samarieti ļoti vienkāršā, bet labi saprotamā veidā Jēzus mums māca ne vien žēlsirdību, bet arī laipnību, jo tā izpaužas gan vārdos, gan rīcībā. Dažreiz mēs viegli pamanām kādu attālāku cilvēku vajadzības, jo pret cilvēku, ko mazāk pazīstam, ir vieglāk būt laipnam nekā pret cilvēku, kas mums ir tuvu blakus: iespējams, viņš mūs ir sāpinājis, mēs zinām viņa trūkumus, varbūt vienkārši pieņemam kā pašsaprotamu to, ka šis cilvēks tepat ir, – nekur jau viņš nepazudīs. Bet mēs neieraugām viņa vajadzības. Varbūt tas ir ģimenē, varbūt darbā vai draudzē. Jēzus mūs aicina būt laipniem un mīlošiem. Dievs dāvā mums redzīgas acis un jūtīgas sirdis, lai mēs pamanītu cilvēku vajadzības. 

Māte Terēze ir teikusi: „Nekādas lielas lietas mēs nevaram izdarīt, tikai sīkas lietas, toties ar lielu mīlestību.” Dieva vārdā tā arī lasām, ka mīlestība ir laipna. Nepaiet garām, apstāties, uzrunāt. Varbūt ir tikai jāuzklausa, varbūt nepieciešama kopīga aizlūgšana, varbūt kāda praktiska palīdzība vai vienkārši silts apskāviens, kas sasilda un iepriecina sirdi. Mirklis cilvēkam. Protams, ir situācijas, kad nepieciešama arī lielāka palīdzība, bet reizēm vajadzīgs tikai mirklis uzmanības un laipnības, lai cilvēks justos saprasts, pamanīts un vajadzīgs. Dievam ir svarīgs katrs cilvēks, bet mēs esam instrumenti Dieva rokās, lai Dievs caur mums varētu darboties pie cilvēkiem viņu vajadzībās. Man tas ne visai izdodas. Varu no sirds nožēlot katru reizi, kad esmu bijusi nevērīga un neuzmanīga, un lūgt, lai Dievs maina manu sirdi, lai es spētu kalpot tam cilvēkam, kuru Dievs šajā brīdī liek manā ceļā. Jēzus saka: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt 25:40) Tas varbūt jebkurš: sieva, vīrs, omīte, opītis, bērns, draugs, paziņa, draudzes loceklis, jā, arī garāmgājējs. Jēzu, palīdzi mums parādīt cilvēkiem Tavu mīlestību un laipnību, būt Tavam atspulgam! „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3:30) 

Kas cilvēkus kavē būt laipniem? Ikdienas steiga, nogurums, rūpes, ievainojumi, sāpes. „Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju.” (Tit 3:4–6). Tā ir Dieva bezgalīgā žēlastība un laipnība, ka varam būt Dieva bērni caur Jēzu Kristu Svētajā Garā un nest Kristus gaismu pasaulē. Ne ka mēs paši spētu ko labu darīt, bet tas ir no Dieva. Jā, arī tad, kad izdodas būt laipniem, jo tas ir Svētā Gara auglis, kas veidojas un nobriest mūsos, pateicoties Dieva laipnībai un pacietībai. 

Kāds gadījums no manas dzīves. Vakars, tuvojas dzemdību laiks. Dodamies uz Dzemdību namu, kur man vienmēr bijusi laba pieredze. Šoreiz ir citādi. Mani nesagaida laipna un smaidīga vecmāte. Pretī nāk dusmīga, nelaipna, pat skarba sieva. Un izrādās, ka viņa arī pieņems manas dzemdības. Katru reizi, kad viņa ienāca pie manis istabiņā, mierīgi apjautājos par kādām praktiskām, vienkāršām lietām, centos būt pēc iespējas laipna. Un ar katru mūsu tikšanās reizi šī sieviete mainījās. Es varēju piedzīvot Dieva neizmērojamās rūpes par mani caur šo vecmāti, jo labāku palīgu dzemdībās pat nevarēju iedomāties. Piedzīvoju to, kā laipns vārds tiešām iepriecina un izmaina sirdi. 

Dieva laipnība un žēlastība pret mums ir nebeidzama – katru dienu no jauna. Jautājums ir, vai mēs to apzināmies un pamanām. Dieva laipnība ir neizmērojama. Viņš redz katru mūsu vajadzību. „Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Flp 4:19) Ikdiena, bērni, ģimene, darbs, pienākumi, protams, arī dievkalpojumi un lūgšanas, bet sirds ilgojas pēc dziļāka tuvuma ar Dievu, pēc klusa laika ar Dievu. Ar savām acīm to neredzu, bet turpinu par to lūgt: „Kungs, pašķir man laiku būt Tavā tuvumā, klusumā.” Nav tāda laika, un neredzu iespēju, bet Dievam viss ir iespējams. Pēkšņi nepilnas stundas laikā esmu viena – visi pārējie ir prom savās gaitās. Ir agrs rīts vasaras mājiņā, meža malā, netālu no jūras. Uzvāru sev kafiju un ar Bībeli rokās iekārtojos uz mājas kāpnītēm. Lasu Dieva vārdu, bet jūtu, ka mana sirds nespēj norimt no ikdienas steigas un rūpēm. Domas šaudās uz visām pusēm. Lūgšanā pateicos Dievam par šo laiku, ko Viņš man ir dāvājis, par dienu, kas man ir kopā tikai ar Viņu. Un tad piedzīvoju neaptverami maigu pieskārienu un Dieva klātbūtnes tuvumu, atrodoties pie Jēzus kājām. To nevar aprakstīt, pār vaigiem līst asaras no Dieva neaptveramās laipnības un žēlastības klātbūtnes, kas ir augstāka par cilvēka saprašanu. Nemanu, ka ir pagājušas vairākas stundas. Tik ļoti personīgais Dieva pieskāriens dod spēku atgriezties ikdienā un apzināties, ka Jēzus Savā laipnībā ir tuvu klātesošs. 

Pāvils raksta: „Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Gal 5:22) Raugoties uz šiem augļiem, tie šķiet brīnišķīgi! Bet vai mēs spējam tos paši sevī izaudzēt un nogatavināt? Nē, bet Jēzus saka: „ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ 15:5) Lai Dievs mums palīdz piepildīt to, uz ko mūs aicinājis jau Jānis Kristītājs: „Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.” (Mt 3:8) Un varbūt tieši laipnība ir pirmais auglis, kas mūsos var nobriest tā, ka arī citi var no tā baudīt, piedzīvojot Dieva laipnību un žēlastību.

 

Zane Bikše

Manuprāt, laipnība ir nesavtīga un neliekuļota rīcība, atdarot citiem ar labu. Tā ir mīlestības izpausme – dievišķas mīlestības izpausme. Ar laipnību mēs parādām savu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Ne velti Salamans tik daudz ir pieminējis un izcēlis laipnību, jo ir patīkami atrasties laipna cilvēka sabiedrībā. Tā ir īpašība, pēc kuras mums jātiecas ik dienas. 

Laipnību es arvien mācos, un, jo vairāk pēc tās lūdzu, jo vairāk Dievs mani ieliek situācijās, kurās man vajadzētu to vairāk izrādīt, kaut gan cilvēciski gribētu rīkoties citādi. Būt laipnam nav vienkārši, jo ārējie apstākļi ne vienmēr to veicina. Ikdienā nav vajadzīgs daudz, lai mūs aizkaitinātu, sadusmotu vai izprovocētu pateikt kādu negatīvu piezīmi. Tomēr Dievs tik un tā vēlas, lai arī situācijās, kurās mēs būtu gatavi ļauties dusmām, mēs tomēr mīlestībā būtu laipni pret otru. Mēs nevaram spriest, vai kāds ir vai nav pelnījis laipnu attieksmi. Mums tā ir jāsniedz bez aprēķina un neliekuļoti, sākot jau ar mūsu tuvākajiem. 

Dieva laipnību esmu pieredzējusi ar to, kā ienācu Dieva ģimenē. Viņš nekratīja ar pirkstu, nestrostēja, bet Savā lielajā ģimenē mani uzņēma laipni un ar mīlestību.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv