jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Diakonijai - 25
Diakonijai - 25

Pateicībā Dievam par mūsu draudzes Diakonijas 25 gadiem esam sākuši ceļojumu diakonijas kalpošanas vēsturē. Šoreiz, ieskatoties Jēzus draudzes hronikas materiālos, uzzināsim, kādi bija pirmie soļi šajā darbā mūsu draudzē. Deviņdesmito gadu sākumā Diakonija vēl nebija atsevišķa mūsu draudzes darba nozare un nebija arī skaidra priekšstata, kā tā būtu jāveido, taču vairāki cilvēki savu kalpošanu draudzē saskatīja tieši šajā jomā un sāka tajā darboties.

Diakonijas izveidošanās Jēzus draudzē

Stāsta sākumu lasiet izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” iepriekšējā numurā!

1992. gads



22. maijā draudzes padomes sēdē pirmo reizi tiek izvirzīts jautājums par pastāvīgu darbinieku diakonijas jomā.

No 17. līdz 24. jūnijam draudzes pārstāvju grupa viesojas Brēmenes Unser Lieben Frauendraudzē – iepazīstas ar draudzes dzīvi un darbu ar vecajiem cilvēkiem, kā arī nodibina pirmos personiskos kontaktus.

1. jūlijā draudzes padomes sēdē tiek nolemts, ka reizi nedēļā (ceturtdienās no plkst. 17.00 līdz 19.00) baznīcā dežūrēs ārsts, kas izsniegs kā humāno palīdzību atsūtītās zāles. Par dežūrām būs atbildīga Dr. Valda Jurkāne.

28. jūlijā tūristu grupa no Vācijas atstāj baznīcai īpašu ziedojumu diakonijas vajadzībām.

9. augustā pie mums viesojas Vācijas Kristīgās jaunatnes savienības pārstāvji ar misiju „Maize un Bībele jaunajām valstīm austrumos”. Katrai draudzes ģimenei ir sagatavota kāda dāvaniņa. 

Oktobra vidū četri draudzes pārstāvji viesojas Lībekas Marka draudzē. Šī draudze apmaksājusi mūsu baznīcas ēkas apkures izdevumus, motivējot to īsi: „Mēs jums dāvinām siltumu visai ziemai, jo Dieva vārdu nevar klausīties klabošiem zobiem”.

22. novembrī draudzes padomes sēdē draudzes priekšnieks Ģirts Skrābāns ierosina juridiski atgūt bijušo draudzes pastorātu Dzirnavu ielā 118 un iekārtot tur draudzes diakonijas un veco ļaužu centru:„Mēs nedrīkstam gaidīt tikai uz Dieva žēlastību, ikvienam draudzes loceklim ar pilnu atbildības sajūtu jārūpējas par dievnamu un draudzes uzturēšanu.” Iespējamais variants varētu būt īpašumu maiņa, vietā iegūstot baznīcai līdzās esošo bijušo dzelzceļa bērnudārzu (tagad – Baltkrievijas vēstniecība). Tur būtu vieta gan draudzes vientuļajiem senioriem, gan kristīgam bērnudārzam. 

Gada beigās mācītājs Erberts Bikše draudzes izdevumā raksta: „Mēs esam drīkstējuši piedzīvot kaut ko no tā, ko piedzīvoja pravietis Elija Kritas upes līcī, kad kraukļi viņu apgādāja ar maizi. Tik daudzu mīļu draugu sirdis tuvu un tālu Dievs ir atvēris, darot viņus gatavus palīdzēt mums dažādās praktiskās vajadzībās, materiālās lietās. Ko lai sakām? Lai Tas Kungs atalgo viņu mīlestību un uzticību! Bet mēs varam arī teikt: Dievs ļoti mīl Savus ļaudis un rūpējas, lai viņiem nekā netrūktu. [..] Gadam noslēdzoties, es vēlos jūs, brāļi un māsas, aicināt pateicībai, kā to mudina Dieva vārds: „Par visu esiet pateicīgi!” Pateicība par saņemto ir labākā sēkla nākotnes svētībām.”

1993. gads

30. janvārī uz baznīcu ir aicināti Latgales priekšpilsētas sociālās aprūpes dienesta darbinieki, lai pārrunātu kopīgi risināmas problēmas.

Februārī draudzes priekšnieks un mācītājs, atsaucoties Šlēsvigas-Holšteinas draudzes uzaicinājumam, iepazīstas ar diakonijas darba pieredzi Rendsburgā. Par šo apmeklējumu Ģ. Skrābāns raksta: „Līdz ar vērtīgajiem iespaidiem no Vāczemes atvedām arī dārgas dāvanas mūsu diakonijas vajadzībām: lietotu automašīnu „Polo” un telefaksa aparātu, krietnus medikamentu krājumus un jauniegūstamo telpu remontam un iekārtošanai noderīgas mantas. Mūsu draugiem milzīgs paldies! Taču, par visu pateicoties, mums arī jālūdz, lai Tas Kungs mācītu svētīgi lietot šīs milzīgās dāvanas. Atcerēsimies: mūsu Kungs Jēzus Kristus stāstu par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10:25–37) beidz ar vārdiem: „Nu tad ej un dari tu arī tāpat!” Te nav lietota vēlējuma izteiksme – „būtu labi” vai „tev vajadzētu”. Mūsu Kungs te dod pavēli. Jā, jā, – tā ir pavēle arī man un Tev. Bet pavēle nav jāapspriež. Tā vienkārši ir jāpilda. Jācenšas pildīt.”

19. aprīļa padomes sēdē tiek izskatīts jautājums par nama Dzirnavu ielā 118, kas jāpārņem ar 1. jūniju, izmantošanu. Ir nepieciešams algots nama pārvaldnieks, kura alga būs atkarīga no paveiktā. Draudzes padomes locekle Iveta Godiņa saka: „Rīkojoties ar īpašumiem, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo pasaule mums lavās klāt ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Draudzes priekšā ir jāpateicas Dievam par šo dāvanu – atgūto īpašumu – un jālūdz pēc rokām. Dažreiz ir svarīgi nogaidīt.” 

Vilma Lece ierosina precizēt draudzes veco ļaužu sarakstu, un Austra Avotiņa norāda, ka draudzei jāpiedalās arī veco cilvēku sociālajā aizsardzībā, palīdzot kārtot ar sertifikātiem saistītos jautājumus. Draudzes priekšnieks Ģ. Skrābāns uzsver, ka diakonija ir kas vairāk nekā atsūtīto lietoto mantu sadale. Tā ir arī palīdzība, kāpjot pār mūžības slieksni.

Maija sākumā draudzē viesojas Holandes kristīgās biedrības „Latvijas draugi” pārstāvji Marianna Holtrusta un Pīts Moerlans, lai sāktu palīdzības akciju bērnu un jaunatnes kristīgās audzināšanas darba atbalstam. Ar draudzes aktivitāšu vadītājiem tiek pārrunātas konkrētas palīdzības iespējas.

6. maija draudzes padomes sēdē par Dzirnavu ielas 118. nama pārvaldnieku tiek apstiprināts Gints Avotiņš.

10. jūnija sēdē G. Avotiņš ziņo par draudzes nama pārņemšanu un teritorijas izmantošanas projektu. Namu Dzirnavu ielā 118 nevar pilnībā pārņemt, jo netiek atbrīvots nelikumīgi aizņemtais dzīvoklis. 

Jūnija pēdējā nedēļā Latviju apmeklē diakonijas darba vadītāji no Vācijas. Viņi viesojas ne tikai mūsu, bet arī Markus, Vecauces un Strenču draudzēs.

14. jūlijs. Draudze uz gadu saņem tiesības izmantot telpas Jēzusbaznīcas ielā 14 (nelielu dzīvoklīti), kas pašlaik tiek remontēts draudzes diakonijas vajadzībām.

No 20. līdz 26. augustam V. Lece un I. Baltpurviņa Somijā piedalās seminārā par diakonijas darbu.

9. septembrī durvis apmeklētājiem ver draudzes Diakonijas centra pagaidu telpas Jēzusbaznīcas ielā 14, kas ar Dieva gādību saņemtas lietošanā no rajona pašvaldības un ar jauno draudzes brāļu rokām savestas lietošanas kārtībā. Ārsta konsultācijas un medikamentus no humānās palīdzības sūtījumiem tur varēs saņemt ceturtdienās no plkst. 16.00 līdz 18.00. Zāles gan glabājas baznīcā, jo jaunajās telpās nav pastāvīga dežuranta.

Visu septembri jaunieši Līvbērzē vāc draudzes vajadzībām izaudzētos kartupeļus. Novāktas aptuveni 5 tonnas, kas glabāsies baznīcas pagrabā un ziemā būs liels atbalsts trūcīgajiem.

3. novembrī uz baznīcu ir aicināti visi tie draudzes locekļi, kas atsaukušies aicinājumam palīdzēt diakonijas darbā. 1993. gadā draudzē ir gandrīz simts vecu vai vientuļu cilvēku, kam ar sirsnīgu aprūpi daudz varētu palīdzēt gan garīgi, gan materiāli. Ļoti vajadzīgas atsaucīgas sirdis un palīdzīgas rokas.

10. novembrī ar draudzes diakonijas darbu iepazīstas Kristiansena kungs no Vācijas, kurš arī sniedz šim darbam nozīmīgu materiālo atbalstu.

1994. gads

3. februārī draudzē ciemojas diakonijas darbinieki no Zviedrijas.

Martā diakonijas mediķu dienests pārceļas uz Daugavgrīvas ielu 1 – uz namu, kas nodots Konsistorijas rīcībā, –, jo Dr. I. Baltpurviņa baidās, ka Jēzusbaznīcas ielas namā var iebrukt grīda.

 

To mums stāsta hronikas materiāli, bet kā šo laiku atceras diakonijas darba veicēji? Par to atmiņās dalās tālaika Diakonijas medpunkta kalpošanas vadītāja ārste Inese Baltpurviņa: „Kalpoju kā brīvprātīgā no 1992. gada aprīļa līdz 1995. gada janvārim. Izveidojām un iekārtojām draudzes doktorātu. Aktīvākie darbinieki bija sekretāre Ilona Vaniņa, Dr. Ramona Plāte, Dr. Jānis Zeps, prof. Elza Preimate, feldšere Ilva Ūdre un medmāsa Emīlija Bambāne. Bijām ļoti draudzīgs starpkonfesionāls kolektīvs, kas uzklausa slimniekus un iespēju robežās cenšas palīdzēt. Pirmās telpas bija baznīcā, pēc tam Jēzusbaznīcas ielā 14 un Daugavgrīvas ielā 1. Jaunajām telpām bija jāmeklē sponsori remontam, bet, tikko kā bijām iekārtojušies, tā pavisam drīz nācās atvadīties un doties uz nākamo vietu. Jaunajā vietā atkal paralēli kalpošanai tika veikts remonts. Centāmies dalīties ar humāno palīdzību, lai tā sasniegtu tos cilvēkus un iestādes, kam bija vajadzīga palīdzība. Kad tika iekārtota Diakonijas ambulance Dzirnavu ielā 118, savu kalpošanas darbu nodevu tālāk nākamajiem, atskaitoties un atvadoties draudzes padomes sēdē 1995. gada Zvaigznes dienā.”

 

Nākamajā „Jēzus Draudzes Dzīves” izdevumā pastāstīsim, kad un kā draudzes nama durvis atvērās, lai dotu mājvietu draudzes kalpošanas nozarei „Jēzus draudzes Diakonija”.

Maija Frīdberga
 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv