jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Laimu Rozi
Intervija ar Laimu Rozi

Gada nogalē par draudzes lietvedi sāka strādāt mūsu draudzes māsa Laima Roze. Esam uzaicinājuši viņu uz sarunu, lai iepazītos tuvāk.

Kāda bija jūsu satikšanās ar Dievu?

Esmu dzimusi ģimenē, kur abi vecāki bija kristīti, taču mājās par Dievu un baznīcu netika runāts un stāstīts. Varbūt tāpēc, ka tie bija padomju laiki, – īsto iemeslu nezinu. Ilgu laiku domāju, ka Ziemsvētki ir svētki par godu ziemai, kas katru gadu atnāk no jauna. Gandrīz pusi dzīves tepat vien esmu bijusi – dzīvoju Lāčplēša ielā, mana pirmā skola bija Abrenes ielā. Tolaik ēkā blakus mūsu baznīcai, kur tagad ir viesnīca, dzīvoja mana klasesbiedrene. Diezgan bieži esmu tur ciemojusies un no draudzenes dzīvokļa loga, kas atradās augšstāvā, raudzījusies uz Jēzus baznīcu no augšas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. 



Skolā mums mācīja, ka dzīvojam komunisma celtniecības laikā un nav vairs ilgi jāgaida, kad visiem viss būs par brīvu, dzīvosim draudzīgi un saticīgi, jo mūs vieno kopīga ideja, un viss, kas ir šajā pasaulē, ir cilvēka izgudrots un radīts. Jā, protams, biju dzirdējusi par Dievu, bet, kā jau iepriekš teicu, skatījos uz šo nepazīstamo personu mazliet no augšas, taču ar tādām kā bailēm. Atceros, ka, ejot garām kādai baznīcai, vienmēr paātrināju soli, lai ātrāk tiktu garām šai savādajai un noslēpumainajai vietai. 

2002. gada rudenī manā dzīvē notika dažādi sarežģījumi. Nomāca nemiers, nespēju sakopot domas un pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk. Kādā svētdienas rītā pamodos ļoti agri un sapratu, ka vienkārši nespēju palikt četrās sienās. Aizgāju uz dzelzceļa staciju. Tā kā vistuvākajā laikā izbrauca vilciens uz Jūrmalu, nonācu Dubultos. Ceļš uz jūru veda garām baznīcai. Durvis bija atvērtas, un es nolēmu tur ieiet. Baznīcā rosījās daži vīri. Pajautāju, vai drīkst šeit uzkavēties; uz to saņēmu atbildi, ka baznīca jau tam ir domāta, lai tur uzkavētos. Apsēdos vienā no solu rindām, sanāca cilvēki, un sākās dievkalpojums. 

Tolaik Dubultu baznīcā kalpoja mācītājs Valdis Amols. Diezgan pavirši klausījos viņa teiktajā, līdz mani uzrunāja vārdi, kurus laikam atcerēšos visu turpmāko dzīvi, jo ar tiem saņēmu atbildi. Runa bija par atraitni, pie kuras bija atnākuši parādu piedzinēji, bet viss, kas viņai vēl piederēja, bija trauks eļļas. Tad viens no praviešiem deva viņai padomu: „Aizņemies no kaimiņiem traukus un sāc liet tajos eļļu.” Un viņa ņēma un lēja, un pielēja visus traukus pilnus. Šos vārdus uztvēru ļoti personiski; sapratu, ka tajos apslēpta dziļāka jēga. Mācītāja teiktais man bija brīnišķīga atklāsme: apmēram tā – pavasarī ieliec zemē mazu sēklu un tad, ticot, cerot un paļaujoties, šo sēklu kop un ar izbrīnu vēro, kā tā uzdīgst, aug, uzzied un vēlāk arī dod augļus. 

Kas mainījās jūsu dzīvē iesvētes mācību laikā? 

Tā es sāku katru svētdienu braukt uz Dubultu baznīcu. Izpratu dievkalpojuma kārtību, iepazinos ar draudzes locekļiem. 2004. gada nogalē sāku apmeklēt iesvētes mācības. Brīnumainā kārtā katru otrdienu par spīti lielajiem sastrēgumiem, kas parasti ir šajā laikā pēc darba, man vienmēr izdevās nonākt baznīcā laikus – Dievs bija ar mani, ne reizi šīs mācības nenokavēju. Iesvētes nodarbības vadīja mācītājs Guntars Dimants. Mēs grupiņā bijām aktīvi jautātāji. Atceros, ka pajautāju mācītājam, kāpēc viņš ir kristietis; uz to saņēmu atbildi, ka beigās viņš vēlas iegūt mūžīgo dzīvošanu. Es, kā jau „pirmklasnieks”, kas no ticības lietām vēl maz ko saprot, nodomāju: „Redz, kāds tas mācītājs savtīgs.” Tikai vēlāk sapratu, ka tieši mūžīgā dzīvošana ir tas galamērķis, uz ko ir vērsta katra kristieša dzīve, domas, vārdi un darbi. 

Kāds bija jūsu ceļš līdz Jēzus draudzei? 

2012. gadā pārnācu uz Jēzus draudzi. Biju priecīgi pārsteigta par sirsnīgo gaisotni, kas šeit valdīja. Jau pirmajā dievkalpojumā pie manis pienāca vairāki cilvēki sasveicināties un aprunāties. Vēlāk abas ar mazmeitu sākām apmeklēt Svētdienas skolu. Man ļoti patīk, ka mūsu draudzē tā ir vesela nozare – bērni dalās vecuma grupiņās un arī pieaugušajiem ir iespēja šo stundu veltīt sarunās par Jēzu, lasīt Bībeli, izprast Dieva vārdu. Ļoti nopriecājos, kad mazmeita iesaistījās bērnu korītī, un divas vasaras kopā bijām draudzes nometnē. Diemžēl pirms pāris gadiem mazmeita pārtrauca Svētdienas skolas gaitas – laikam pasaulīgās lietas tobrīd vilināja vairāk. Bet es turpinu lūgt par to, lai viņa atgrieztos Baznīcā, – ne tikai baznīcā kā telpā, bet galvenokārt garīgi, ticības ziņā. Lai viņa ikdienas gaitās neaizmirst baušļus un, kad jāizšķiras starp „jā” un „nē”, tomēr saklausa, ko Dievs viņai grib teikt. Lai viņa aizdomājas, kā dažādās situācijās rīkotos Jēzus. Un lai nāk tā lielā atbilde uz jautājumu: ko Dievs vēlas sagaidīt no šī cilvēciņa, kam šajos tīņa gados droši vien nemaz nav viegli, jo visapkārt ir tik daudz kārdinājumu. Tagad uz Svētdienas skolu turpinu nākt viena; te es piedzīvoju īpašu kopības sajūtu. Šogad nodarbībās runājam par gara augļiem. Ir jauki, ka varu dzirdēt dažādus viedokļus, piedalīties diskusijās, domāt, saprast un aizvien vairāk iemīlēt Dievu caur līdzcilvēku liecībām. 

Šoruden jūs sākāt strādāt par mūsu draudzes lietvedi. Vai izjutāt to kā Dieva aicinājumu?

Domāju, ka tas tiešām bija Dieva aicinājums. Kad, iestājoties draudzē, pirmo reizi ienācu kancelejā, lai nokārtotu dokumentus, šeit sastapu Leldi Kupci. Viņa mani uzņēma tik vienkārši un sirsnīgi, it kā mēs būtu pazīstamas jau daudzus gadus. Toreiz es nodomāju: „Jauki ir šeit strādāt!” Laiks gāja, apstākļi mainījās, un šogad augustā draudze aicināja pieteikties kādu, kas vēlētos strādāt lietvedes amatā. Ejot ārā no baznīcas, satiku cilvēku, kurš pēc dievkalpojuma par to bija paziņojis. Nemāku izskaidrot, bet tā nebiju es, kas vaicāja „Kā tad ir ar to darbu?”. Šie vārdi it kā paši runāja ar manu muti. Biju nobijusies, bet pirmais solis bija sperts. Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, kas nostrādāti vienā darbavietā, pati sev par izbrīnu es pieteicos šim amatam. Prātā atausa mūsu mācītāja stāstā izteiktā doma: „Dzīvē mēs izejam caur tūkstošiem durvju. Daudzas no tām tiek virinātas nepiedomājot, jo tās ir tik pierastas. Pie citām stāvam nervozēdami, jo zinām, ka aiz tām gaida svarīga saruna…” Biju pieklauvējusi pie šīm durvīm un sapratu: ja tās tiks atvērtas, mani noteikti gaida lielas pārmaiņas. Ar satraukumu, bet pilnīgā paļāvībā uz Dievu gaidīju, kas notiks tālāk. Pēc pārrunām ar draudzes priekšnieku un mācītāju no 1. novembra sāku šeit strādāt.

Kas visspilgtāk palicis atmiņā no iepriekšējās darbavietas? Jūs taču tur esat ieguldījusi tik daudzus dzīves gadus!

Tas bija diezgan smags darbs tirdzniecības jomā – biju pārdevēja saldumu veikalā. Kad sākās pārmaiņu laiki, nodibinājās privāts uzņēmums; tas paplašinājās, un es sāku strādāt grāmatvedībā. Pozitīvais, ko gribu atcerēties, ir attiecības ar kolēģiem. Ar prieku un pateicību atceros savu tiešo priekšnieci, kura man daudz ko iemācīja. Pa šiem ilgajiem gadiem ne reizi netikām strīdējušās. Katram jau darbā gadās kļūdīties, bet nekad mani nebāra un neizteica nekādus pārmetumus. Dievs jau mūs aicina būt lēnprātīgiem un labestīgiem. 

Cik zināms, jums ļoti patīk ceļot. Kas jūs iedvesmo to darīt?

Ceļošana tiešām ir mana lielā aizraušanās. Kas iedvesmo? Tie noteikti ir iepriekšējie ceļojumi. Gribas atkal pabūt jaunās, vēl neredzētās vietās un piedzīvot to īpašo brīvības sajūtu. Mūsu ceļošanas modelis ir tāds, ka dodamies ceļā ar auto, kā man patīk teikt, no mājas sliekšņa. Virziens – Eiropas vidiene. Maršruta pamatā ir dabas takas, ezeri, ūdenskritumi, aizas, kalni, mazas un senas pilsētiņas. Garajā ceļā caur Lietuvu un Poliju tiek zaudēts laiks, taču ieguvums ir tāds, ka varam piestāt, kad un kur gribam. Protams, ir ceļojuma lielais plāns un katras dienas plāns, kurā tomēr jāiekļaujas, jo ir izvēlētas apskates vietas, apzināts aptuvenais laiks to apskatei un iepriekš rezervētas naktsmītnes. To visu sagatavo mans dzīvesdraugs Raimonds. Šādi ceļojot, varam paņemt līdzi visas vajadzīgās un bieži vien arī nevajadzīgās lietas. Man patīk, ja, piemēram, kalnu pārejas augstākajā vietā, kad gaisa temperatūra ir ap nulli, es varu uzvilkt cepuri, cimdus, aplikt kārtīgu šalli un iedzert siltu tēju, ko no rīta esam uzvārījuši hoteļa numuriņā.

Šajos ceļojumos arī tiešā veidā izjūtam Dieva klātesamību, pat sīkumos. Piemēram, piebraucot pie prāmja, lai celtos pāri ezeram, līdz tā atiešanai palikusi tikai viena minūte un ir tikai viena brīva vieta – mums. Vai arī: pacēlušies ar funikulieri kalnā, izkāpjam un jūtamies vīlušies, jo ir bieza migla, bet pēc īsa mirkļa migla izklīst un elpa aizraujas no brīnišķīgā skata, ko redzam tālumā un dziļi lejā zem sevis. It kā Dievs būtu atvēris kādu priekškaru – skatieties un priecājieties, to visu esmu radījis jūsu dēļ.

Aizkustinošs brīdis bija manā 60. dzimšanas dienā. Jau ilgi pirms tam tuvinieki un draugi lika saprast, ka ir iemesls ballītei. Es atbildēju: gaidīšu jūs visus tajā dienā Prāgā uz Kārļa tilta. Tad nu šis „uzaicinājums” apauga ar detaļām – tilts būs izpušķots, ik pēc pāris metriem tiks pasniegtas kūkas un šampanietis, būs salūts utt. Kad tajā dienā tik tiešām nonācām uz Kārļa tilta, man ap sirdi palika mazliet savādi – gaidīju taču es to brīnumu… Dažreiz Dievs liek gaidīt ilgi, bet šoreiz Viņš man atbildēja tūlīt, taču pēc sava prāta. Ejot pa ļaužu pilno tiltu, attālāk izdzirdējām liegu mūziku. Tas bija kāds vīrs, kas spēlēja uz glāzēm. Viņam tas izdevās tik profesionāli, it kā spēlētu vesels orķestris. Kad bijām pie viņa apstājušies, atskanēja Ave Maria– skaņdarbs, kam vairākas reizes manā dzīvē bijusi ļoti liela nozīme. Tajā brīdī jutos, it kā pār mani būtu nolijis zelta lietus… Vai var vēlēties vēl skaistāku dzimšanas dienas dāvanu? Dievs mūs tiešām mīl un iepriecina ļoti negaidītos veidos!

Vai ceļojot esat piedzīvojusi kādas grūtības? Vai tad saņēmāt Dieva palīdzību?

Grūtības jau piedzīvojam ik pa brīdim. Galvenais – kā tu uz tām skaties un kā tiec tām pāri. Ceļojumā grūtāk noteikti ir Raimondam, kurš ir vienīgais stūrētājs, turklāt viņš arī filmē. Mums sakrājusies krietna videofilmu kolekcija, ko ik pa laikam pārskatām. Par mani? Jā, bija bēdīgs notikums 2016. gadā, kad ceļojuma laikā pakritu un sasitu kāju. Likās, ka nebūs nekas nopietns, un, tā kā līdz mājām bija divu dienu brauciens, nolēmām ceļu turpināt. Rīgā tūlīt devāmies uz traumpunktu. Izrādījās – kāja ir lauzta. Gari nestāstīšu – katrs jau var iedomāties, kā ir, kad kustības pēkšņi ir ierobežotas. Bet īstās grūtības vēl bija priekšā: kad noņēma ģipsi, atklājās, ka mana kāja ceļgalā vairs nelokās. Nespēju pieņemt domu, ka nevarēšu normāli staigāt, iekāpt transportā, nemaz nerunājot par ceļošanu, nūjošanu, braukšanu ar velosipēdu. 

Sāku meklēt fizioterapeitu, bet visur bija garas rindas. Tad vienā klīnikā jautāja, vai varu tur ierasties pusstundas laikā. Pēc ārsta apskates tūlīt arī sākās darbs uz ceļgala locīšanas mašīnas. Tās sāpes, ko izjutu, nevar aprakstīt, bet sapratu: ja Dievs mani te ir atvedis, man jāpaļaujas uz Viņa žēlastību un jācīnās. Tā nu sākās manas „vingrošanas” nodarbības. Katru dienu pa trim stundām. Tikai Dieva spēkā varēju to izturēt, jo tas bija ļoti smagi. Visu šo laiku lūdzos: „Jēzu, palīdzi man, dziedini mani caur Savām brūcēm!” 

Šajā laikā piedzīvoju lielu draudzes atbalstu. Daudzi mani apciemoja, vairākas reizes palīdzēja tikt uz dievkalpojumu mūsu baznīcā. Bieži sazvanījāmies, zināju, ka daudzi cilvēki lūdz par mani. Kad Mežaparkā notika kārtējais rudens skrējiens, arī man ļoti gribējās tur būt, jo vairākus gadus pati biju piedalījusies šajā pasākumā – nūjošanas disciplīnā. Atbrauca mūsu draudzes sportotāji, iesēdināja mani ratos un aizripināja uz notikuma vietu! Tas ir neizsakāmi mīļi – šādi brīži, kad jūti, kā Dievs caur līdzcilvēkiem tev dāvā savu mīlestību, labestību un rūpes. Pagāja vesels gads – fiziski un morāli smags laiks –, līdz es atkal biju uz kājām! Un šogad, kārtējā ceļojuma laikā, kad braucām cauri Mikulovai Čehijā, es vēlreiz uzkāpu tajā kalnā Svatý Kopeček, kur toreiz pakritu. Stāvot kalna galā, kur paveras skats, šķiet, līdz pasaules malai, jutos tik pateicīga Dievam par visu – pat par šo kritienu –, jo Dievs caur lielām sāpēm dāvāja man savu žēlastību un dziedināšanu un es piedzīvoju tik lielu mīlestību, rūpes un palīdzību no apkārtējiem cilvēkiem. 

Kā jūs redzat savu kalpošanu draudzes lietvedes amatā?

Nu jau ir pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš pildu šos amata pienākumus. Saprotu, ka daudz kas man vēl jāapgūst, bet ir prieks un gandarījums, ka draudzē ir tik daudz cilvēku, kas ir gatavi palīdzēt gan ar padomu, gan praktiski. Arī pati nekautrējos lūgt palīdzību, īpaši jautājumos, kas attiecas uz datorlietām. Sarakstos arī ar bijušo lietvedi Leldi. Viņai ir liela pieredze šajā darbā, un lielā sirsnībā viņa vienmēr atbild uz maniem jautājumiem. Nākot uz darbu, lūdzu Dievam palīdzību un gudrību, un vienmēr gribas izdziedāt dziesmas vārdus: „Vadi, māci, sargā, svētī, atļauj kopā ar Tevi būt!” 

Šajā neilgajā laikā, kopš te strādāju, esmu piedzīvojusi daudz sirsnīgu brīžu. Īpaši mani saviļņo gados vecāki cilvēki, kas braukuši tālu ceļu, lai nokārtotu savas baznīcas lietas. Iespējams, kāds par šo gājienu uz baznīcu ir domājis jau ilgāku laiku, varbūt viņam tas ir īpašs notikums, tāpēc man gribas šo tikšanos padarīt sirsnīgu un jauku. Vienmēr parunājam par dzīvi, uzklausu šī cilvēka stāstu, saku paldies par apmeklējumu un novēlu svētīgu dienu. 

Šīs intervijas beigās gribu pateikt, ka mana sirds ir atvērta ikvienam no jums. Es vēlos dalīties sirsnībā, labestībā un mīlestībā. Baznīcā esmu lietvede, bet mans amats nekādā ziņā nepaaugstina mani pār citiem. Es joprojām, tāpat kā jūs visi, esmu Jēzus draudzes locekle. Mana vienīgā priekšrocība ir tā, ka tagad otrdienās pēc darba mans ceļš līdz Svētdienas skolai ir krietni īsāks.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv