jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Atskats uz draudzes ekskursiju
Atskats uz draudzes ekskursiju
Šoruden mūsu draudzes diakonijas organizētajā rudens ekskursijā devāmies uz Kurzemi un Zemgali. Pirmais mērķis bija Grieze, pavisam maza, necila vietiņa, kas atrodas pie Ventas un tās labā krasta pietekas Vadakstes burtiski uz Latvijas–Lietuvas robežas. Ja Griezē raugās pāri Ventai, kas šai vietā ir ļoti šaura, tad viņpus Ventas esošais krasts jau pieder pie Lietuvas teritorijas. Varētu jautāt: kāpēc šāds mērķis?

Šai sakarā gribu sniegt nelielu ieskatu mūsu luterāņu Baznīcas vēsturē saistībā ar padomju laikiem. Nu jau visnotaļ tālajās 1979., 1980. un 1981. g. vasarās mācītājs Aivars Beimanis Griezes pļavā rīkoja kristiešu nometnes. Kā ārējs iegansts šai kristiešu sabraukšanai kopā bija Ženijas – kādas tantes, kura dzīvoja blakus šai pļavai, – vārda dienas svinības. Tomēr tā bija kristiešu nometne, kas tajos laikos bija kaut kas ārkārtējs un reizē brīnišķīgs. Tā kā pats, būdams vēl bērns, biju šo nometņu dalībnieks, bija ļoti patīkami atkal atgriezties šai vietā, kas saistās ar bērnības atmiņām.



Tolaik nometnes atklāšanā mēs visi sastājāmies aplī un saskaitījāmies, tāpēc zinu, ka vismaz vienā nometnē bija 130 cilvēku; līdzīgi bija arī pārējās nometnēs. Manuprāt, tiem laikiem ļoti iespaidīgs skaits, vai ne? Padalīšos arī ar savu pieredzi. Tā kā tolaik vasarās dzīvoju pie mācītāja Beimaņa Vaiņodē, viņš man ikreiz, gatavojoties šīm nometnēm, deva kādu uzdevumu. Proti, katru gadu nometnes atklāšanā visu nometnes dalībnieku priekšā man no galvas bija jānocitē Dieva vārdi: pirmajā gadā tas bija 1. psalms, otrajā gadā – 23. psalms, trešajā gadā – Jēzus Kalna sprediķa svētības vārdi (Mt 5:1–12). Šajās nometnēs bija brīnišķa iespēja satikt kristiešus no citām draudzēm, un tas sekmēja kristiešu sadraudzību, kas tā laika apstākļos bija ļoti svarīgi. Protams, mēs labi zinām, ka arī mūsdienās kristiešu sadraudzībai ir liela nozīme.

Kā Griezē izskatās tagad? Pateicoties mācītāja Ata Freipiča un viņa atbalstītāju centībai un  pūlēm jau daudzu gadu garumā, ir sakopta Griezes baznīcas (tolaik tā bija ieaugusi vienos brikšņos) apkārtne un iespēju robežās tiek remontēts arī pats dievnams, kas patiesībā ir baznīcas drupas – mūri vien, bez jumta un logiem. Pašlaik ir iecerēts sakopt baznīcas torni. Griezē ir uzcelts rekolekciju nams, kur ikvienam interesentam ir iespēja pabūt klusumā un mierā prom no ikdienas trokšņa un steigas. Atrodoties Griezes baznīcas sakristejā – pavisam nelielā telpā dievnama galā, kurai vienīgajai ir uzlikts jumts, – bija tāda sajūta kā katakombu baznīcā. Un savā ziņā Griezes baznīca arī ir simbols apspiestajai kristiešu Baznīcai, kāda tā bija padomju laikos, un vienlaikus arī cerības simbols, jo tā apliecina: Kristus Baznīcu nekas šai pasaulē nespēj uzvarēt un tā ne tikai pastāvēja un pastāv, bet pastāvēs arī rīt – līdz pasaules galam.

No Griezes tālāk devāmies uz Lielauces ezeru, kur atrodas arī Lielauces pils un parks. Tā kā iepriekš nebiju tur bijis, pārsteidza daudzās peldošās atpūtas mājiņas ezerā, kas paredzētas atpūtniekiem, īpaši makšķerniekiem. Tur mēs sastapām ļoti daudz makšķernieku, kas tikko kā bija piedalījušies spiningošanas čempionātā.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Dobeli, kur mūs mīļi uzņēma mācītājs Oskars Laugalis un Dobeles draudzes pārstāvji. Kad bijām baudījuši dobelnieku mīlestībā sarūpētās siltās pusdienas, apskatījuši baznīcu un uzklausījuši stāstus par Dobeles draudzes vēsturi, devāmies uz Dobeles pilsdrupām. Mani pārsteidza šo pilsdrupu apjoms. Kaut kas līdzīgs nāk atmiņā saistībā ar Raunas pilsdrupām, bet citādi nedomāju, ka Latvijā būtu daudz tādu vietu, kur pilsdrupas saglabājušās tādā apjomā kā Dobelē.

Par ekskursijas pēdējo pieturvietu bija izvēlēts Valgundes pareizticīgo sieviešu klosteris. Aplūkojām teritoriju, mazu brīdi piedalījāmies par godu erceņģelim Miķelim tobrīd noturētajā vakara dievkalpojumā. Savā ziņā uz mirkli pabijām citā pasaulē un piedzīvojām, kā savu dievkalpojumu svin Austrumu tradīcijas kristieši. Arī šāda pieredze noder.

Visā ekskursijas dienas garumā mūs priecēja labi laika apstākļi. Lietu atstājām Rīgā un devāmies tur, kur bija skaidras debesis. Vienu mirkli likās, ka ir kāda ķibele ar autobusu, tomēr viss beidzās labi, un Dieva žēlastībā mēs vakarā droši atgriezāmies Rīgā.  

Par šo kopā ar draudzes cilvēkiem pavadīto skaisto dienu gribu pateikties vispirms Dievam, kā arī teikt sirsnīgu paldies ekskursijas organizatoriem, ikvienam dalībniekiem, kā arī mācītājiem Atim Freipičam un Oskaram Laugalim un viņu draudzēm Griezē un Dobelē. Lai Dieva svētība ar mums visiem arī turpmāk!

 

Kristus mīlestībā,

Uldis Alpe

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv