Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes – krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?

Pirmos ticīgos par kristiešiem nodēvēja apkārt dzīvojošie cilvēki, jo viņu dzīve izstaroja Kristus gaismu. Sakiet, kādu gan vārdu pasaule mums dotu šodien? Ko mēs ar savu dzīvi apliecinām? Vai mēs tiktu nosaukti Pestītāja vārdā? Kristus saka: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13:35) Vai starp mums jūtam Kristus mīlestību?

Pēdējā laika nesaskaņas Baznīcā ir līdzīgas ģimenes strīdam. Garīdznieki un laji – vecāki un bērni. Arī starp laulātajiem gadās, ka nenozīmīgs sīkums var izraisīt lielas nesaskaņas, lai gan patiesais strīda iemesls meklējams gadiem ilgi neatrisinātās problēmās, kuras ir daudz nozīmīgākas. Nav iespējams, ka viens no laulātajiem kādā rītā pamostos dumpīgs un ar krasi atšķirīgu viedokli. Tāpat nav iespējams saniknoties uz kādu, kurš vienmēr bijis izpalīdzīgs un saprotošs, tikai tāpēc, ka  dažos jautājumos atšķiras viedokļi. Tas ir kas vairāk.

Patiesa mīlestība starp vecākiem liktu uzlūkot otru ar domu: „Lai cik atšķirīgas nebūtu viņa domas, es tomēr vēlos viņu saprast, vēlos saprast viņa motivāciju un apstākļus.” Mīlestība liek pārdomāt, vai es ar savu atšķirīgo viedokli neapbēdinu otru, vai neesmu pārprasts. Mīlestības pilna attieksme nekad neliek sevi augstāk par otru un kopējo vienotību.

Un ko darīt mums, bērniem? Nav nekā sāpīgāka kā noraudzīties vecāku strīdos, kad viens no vecākiem ar saukli „Es to daru mūsu bērnu dēļ!” mēģina bērnus dabūt savā pusē. Tā vietā, lai stiprinātu vecākiem pienākošos godu, viņi to grauj, bērnu priekšā atklājot otra vājības un kļūdas.

Kurā pusē lai nostājas bērns, kurš mīl savus vecākus? Lai arī kurš no vecākiem pierādīs savu patiesību, visvairāk cietīs tieši bērni. Jūtot šādas nesaskaņas, bērni vairs nespēj risināt savus ticības dzīves jautājumus, jo viņiem jāsāk nodarboties ar vecāku neatrisinātajām problēmām. Tā tam nevajadzētu būt.

Bērni nespēj atrisināt vecāku problēmas. Pat ja viņi saprastu konkrētā strīda iemeslus, viņi nepārzina vecāku attiecības gadu garumā, tāpēc ir jautājumi, ko vecākiem vajadzētu risināt pašiem, neiesaistot bērnus. Un, kaut arī bērni nav tik lieli saprašanā, pēc Kristus vārdiem, viņus par lielākajiem Debesu valstībā padara pazemība. Tas vecākiem ir jāmācās vienmēr no jauna. Pazemība, kas spēj piedot un lūgt piedošanu. Pazemība, kas otruliek vērtēt augstāk par sevi. Pazemība, kas spēj atstāt savu godu, lai ziedotu to Dieva darbam. Pazemība, kas ticību ļauj uztvert vienkārši, uzticoties, ka visu var atrisināt Dievs, ne mēs paši.

Mīļais Dievs, palīdzi mums tā dzīvot, lai mēs būtu saviem vecākiem par atbalstu un iepriecinājumu visās viņu dzīves dienās! Atalgo, Kungs, savā žēlastībā viņus par visu, ko viņi mūsu labā ir darījuši. Palīdzi, lai viss, ko viņi mācījuši mums, būtu patiesība arī viņu dzīvē un lai viņi ar Tavu palīgu varētu aizvien rādīt mums priekšzīmi. Kad esam dusmīgi uz saviem vecākiem vai apbēdināti par viņiem, liec mums atcerēties, ka droši vien tas nav tik viegli – būt pieaugušajam. Āmen!

Jāzeps Bikše