jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Roberts Pudže. Dzīvesstāsts.
Roberts Pudže. Dzīvesstāsts.

Šogad ikviens ir aicināts sēsties pie Latvijas 100. dzimšanas dienas kopīgā svētku galda. Svinību priekšvakarā gribas pajautāt: cik daudz no jubilāres mūža mēs paši esam piedzīvojuši? Desmit, divdesmit, piecdesmit gadus? Lai arī cik ilgi mēs Latviju nesauktu par mājām, ir interesanti uzzināt, kā bija pirms manis. Tāpēc uz sarunu esam aicinājuši Robertu Pudži, kurš zem laicīgajām debesīm dzīvo jau 86 gadus un aptuveni 50 no tiem ir pavadījis, kalpojot Jēzus draudzē. Atmiņu un stāstu pietiktu grāmatai, šie ir tikai daži pēdu nospiedumi no Roberta bagātā mūža.



 

***

Esmu no Jēkabpils, mana mamma bija latgaliete. Mēs bijām 11 bērni, no kuriem trīs nomira mazi. Es gan atceros tikai vienu, māsiņu Valentīnu, kura nomira šūpulī. Ulmaņa laikā, 1939. gadā, mūs aizveda uz bērnunamu, jo kāds bija sūdzējies, ka mums mājās nav, ko ēst. Piecus, arī mani, aizveda uz Igati. Tur puiši līda pie meitām, tāpēc mūs izšķīra no māsām un aizveda uz Baldones bērnunamu. Mēs ļoti raudājām.

 

***

Tas, ka man tēva nebija, – tas štrunts. Tēvs mani klopēja bez vainas. Viņam bija tā – viens bija jāienīst. Tēvs arī nodarbojās ar burvestībām, un, kur velns valda, tur nav miera. Viņš arī mammīti spīdzināja. Piemēram, piesēja viņu pie sola un trina nazi, lai kautu bērnu priekšā. Māsa bļāva pilnā kaklā.

 

***

Pirms mūs vecākiem atņēma, mūsu ģimeni Jēkabpilī izsvieda uz ielas pilnīgi plikus, jo tēvs nemaksāja, dzēra un škandalējās. Dzīvojām zem ozola, kūrām ugunskuru, un man jau ļoti patika. Nesapratu, ka tā ir nelaime. Skatījos zilās debesīs, pa nakti zvaigznēs, aizgāju līdz Daugavai, kur cilvēki sauļojās, – man tas šķita ļoti romantiski. Kad nāca pērkons un lietus, tad gan bija bail. Vēlāk cilvēki apžēlojās, aizveda mūs 40 kilometrus tālāk uz Zasas ciemu. Tur bija feini – iedeva mums vienu istabiņu un bērni basām kājām gājām uz mežu, lasījām ogas. Vienmēr turējāmies kopā, tikai vienu reizi atceros, kad māsa ar vienu meiteni mani iemeta nātrēs. Kad pieaugu, māsai prasīju, kāpēc viņas toreiz darīja tādu pārestību. Māsa atbildēja: „Jo tu tai meitenei patiki.”

 

***

Kad mamma vērpa dziju, viņa dziedāja garīgas dziesmas. Apstājos un klausījos. Jautāju mammai: „Kāpēc man ir tāda ticība?” Viņa stāstīja: biju slims, ar lielu temperatūru, nebija naudas, par ko nopirkt zāles vai izsaukt ārstu. Mamma raudādama spieda mani pie sirds un novēlēja Dievam. Pēc lūgšanas viņai ienāca prātā iedot man rūgušpienu, un pēc brīža nebija ne temperatūras, ne slimības. Dievs uzklausīja lūgšanu un paņēma mani par savu īpašumu – mātes novēlētu –, bet no šīs pasaules prom nepaņēma.

 

***

Mamma bija gudra un bērnus ļoti aizsargāja. Brāļi izdarīja blēņas un teica, ka es vainīgs. Tēvs uzreiz bija gatavs mani sist, bet māte teica: pagaidi, padomā ar galvu. Brāļi bija viens otram uzkāpuši uz pleciem un apēduši cukuru, kur es tāds mazs viens pats nekādi nevarēju tikt klāt.

 

***

Ulmaņlaikā bija tā – ja negādāja par bērniem, tad ielika Valmieras cietumā linus kulstīt. Tur visu laiku skanēja plate, dziedot: „Papam maizi, papam maizi, papam maizi!” Daudzi nevarēja izturēt, solījās gādāt par ģimeni, lai tikai laiž ārā.  Tēvs gadu tur nosēdēja. Kad ienāca krievi, viņu atbrīvoja, bet mēs jau bijām aizvesti prom. Latvijas un Vācijas laikā bērnus vecākiem neatdeva un pat neteica, kur mēs esam. Mamma apciemoja mūs Baldonē, kad ebrejus sāka šaut.

 

***

Krievu laikā mani par zagšanu ielika mazgadīgo kolonijā. Iedomājies – tur bija daudz labāk nekā mājās! Cietumā majors paņēma mani pie sevis, iedeva bērnu slimnīcas atslēgas un biju saimnieks. Pirms tam palīdzēju virtuvē kartupeļus mizot, un vēlāk mani par to ieredzēja un vienmēr biju paēdis.

 

***

Pirms cietuma es ticēju Dievam, bet, kad iznācu, sāku lasīt komunistu grāmatas un vairs neticēju. Tās bija ļaunuma perēkļi, jo stāstīja, ka Dieva nav un visi citi ir vainīgi, tikai ne paši. Kad pelavas ēd, tad pats arī esi kā pelava.

 

***

Bībeli sāku lasīt no paša sākuma, un man ļoti patika, kā Dievs radīja zemi. Bet velns, kas tevi sagrābis savā varā, negrib, ka cilvēks atgriežas. Turpināju lasīt par Jēkabu un sievām, un jēriņiem, un septiņiem gadiem. Atmetu ar roku: eh, kas tie par niekiem! Pēc kāda laika jaunākais brālis atnesa man Jauno Derību. Kā sāku lasīt, man viss kļuva skaidrs – tur bija teikts, ka zagšana ir grēks. Tas mani uzrunāja, jo par zagšanu biju nonācis cietumā. Patiesībā jau brālis mani ievilka – kad sākumā atteicos, viņš teica, ka esmu lupata, ka baidos. Pusaudzis jau negrib būt bāba, tāpēc arī gāju. Mums katram iedeva desmit gadus, jo krievam latvietis bija jāiznīcina.

 

***

Kad jau biju iznācis no cietuma un lasīju Bībeli, kaimiņu cilvēki, kas bija ticīgi, ieaicināja mani ciemos. Prasīju māsai: „Ko tie ticīgie dara?” Viņa atbildēja: „Lūdz Dievu.” Es domāju: „Man taču arī jāmācās!” Kaut kur dabūju lūgšanu grāmatu un sagatavoju vienu lūgšanu. Sākumā sapulcē lasīja Svētos Rakstus, un tad visi uz ceļiem kopā lūdza. Kad pienāca mana kārta, satraukumā visa lūgšana izkūpēja no prāta. Es gan nepaliku bešā. Sacīju: „Kungs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Āmen.” Zini, no manis atstājās smagums. Domāju: „O, Dievs mani ir pieņēmis.” Pēc tam sanāksmes vadītājs aicināja uz kopīgo lūgšanu. Es nosmīnēju un teicu: „Ejam, ejam.” Viņš lūdza, es penterēju līdzi, bet tā vairs nebija mana lūgšana, taču skaidri zināju, ka tagad varu lūgt, jo Debesu Tēvs ir mans Pestītājs.

 

***

Uz baznīcu gāju Jēkabpilī pie mācītāja Medera, kurš pats kā diriģents mācīja kori. Tur bija viens ļoti varens tenors, kuram es dziedāju līdzi kā lielais. Viņš ar sievu iepriekš bija nodzēries līdz pelītēm, bet atgriezies un teica, ka tagad bauda vīnu tikai pie pusdienām, lai ir labāka apetīte. Es domāju: „Pa, pa, pa! Drīz tu būsi atpakaļ.” Tā arī bija. Pienāca Ziemsvētku vakars, un viņš neatnāca uz koncertu. Ļoti noskumu un domāju: „Kā es tagad viens pats nodziedāšu to daļu, kur koris apklust un tenori vien dzied?” Iepriekš balstījos tikai uz viņu, bet nu biju palicis viens. Kad gribi no sirds Dievu godināt, Viņš palīdz. Es nodziedāju pareizi, turklāt tā, ka visa baltā baznīciņa skanēja. Vēlāk cilvēki bija prasījuši, kur koris dabūjis tik varenu tenoru. Redz, kā Dievs pagodinājās.

 

***

Pēc iznākšanas no cietuma es atmetu visu un sāku pļēgurot. Vēlāk, kad atgriezos, vecie draugi aicināja mani, bet teicu, lai neaicina. Man ir cits ceļš. Sākumā par mani smējās, bet, kad redzēja, ka stingri stāvu ticībā, mani cienīja. Arī kolhozā strādāju kā priekš sevis. Mani pat pagodināja kādā sapulcē, sakot: „Tāds mazs, bet strādā kā zirgs.” Kad es atgriezos, mana dzīve pilnībā mainījās. Pirms tam biju slims, man bija tāda kā krītamā kaite – varēju iet un pēkšņi bezspēkā nokrist. Taču es no sirds dziedāju un slavēju Dievu, ka esmu Viņa īpašums. Tu vari iedomāties, cik brīnišķīgs ir Dievs! Sākumā es nodevu Viņam savu garīgo pasauli, un pēc tam Viņš dziedināja arī manu miesu. Krītamās kaites man vairs nebija.

 

***

Kad pirmoreiz mīli, tu mīli no sirds un dvēseles un ceri, ka viņa būs tava sieva. Vēlāk gan paliec vienaldzīgs, bet tas nav pareizi – ir jāmīl visu laiku. Ja kaut kas dzīvē notiek greizi, vienmēr vienam otra priekšā vajag izlīdzināties, izrunāties un piedot.

 

***

Dažreiz man kājas un muskuļi sāp, bet es tik un tā eju uz trolejbusu un braucu uz Dieva namu, jo vēlos dzirdēt Dieva vārdu. Es negribu nākt par velti. Varu jau lasīt arī mājās, bet svarīga ir sadraudzība un es gribu dzirdēt Dieva vārdu. Ja esi ar savu nostāju, tevi ciena un tava ietekme ir jūtama. Arī mani māmuļas daudzreiz apsveic un sniedz roku – viņas mani ciena. Nesen kāpu ārā no trolejbusa, nokritu un salauzu kāju. Tad mani ielika ģipsī, un tāpēc atteicos no pērmindera kalpošanas, kurā biju 40 gadus.

 

***

Jēzus draudzē nokļuvu caur mācītāju Kalniņu – viņš mani te iesvētīja. Pirms tam viņš kalpoja reformātu draudzē, bet tur notika dedzināšana un viņu pārcēla. Kādam skauda, jo mācītājs Kalniņš spēcīgi runāja, pie viņa nāca daudz jauniešu. Atceros, kad atbraucu no laukiem, tur bija kādi 100 cilvēki. Komunistu laikā! Mana māsa Lūcija pie viņa atgriezās. Viņa neapzināti bija sākusi pīties ar burvestībām, bet, kad dzirdēja, ka mācītājs saka: „Tas ir grēks,” – apzinājās, kur nokļuvusi, un nodeva sevi Dievam.

 

***

Mācītājs Kalniņš mani pieņēma, un es sāku dzīvot pie viņa. Viņš teica: „Robert, tu neesi tik vesels, lai darītu lauku darbus. Nāc uz pilsētu!” Droši vien Dievs uzrunāja viņa sirdi tā darīt. Man tēvs nebija tik mīļš kā mācītājs Kalniņš. Viņš mani arī iekārtoja darbā rūpnīcā „VEF”. Tur es nopelnīju savu pensiju. Cēlu to pašu, ko pārējie, un viņi brīnījās. Lielam motoram pa vidu ielika dzelzs stieni, un bija jāceļ. Man bija grūtāk, jo biju mazāks, bet tāpat tiku galā. Mani nosauca par stipro cilvēku.

 

***

Es 68 gados izdomāju, ka jāmācās spēlēt ērģeles. Aizgāju pie pazīstamas ērģelnieces, bet viņa saka – nevajag man to darīt. Man nebija bērnu, nebija sievas, viens pats kā koks, ko es darīšu? Atbildēju: „Es esmu svētdienas skolas skolotājs, bet notis nepazīstu.” Tad viņa mani pieņēma. Gadu es pēc darba nekur negāju, tikai mājās mācījos spēlēt sintezatoru. Ja tu būtu redzējis, kā mācos, arī teiktu: „Nemokies, tu nekad nespēlēsi.” Bet es iemācījos spēlēt pat ar abām rokām! Otrajā gadā aizbraucu pie viņas mājās, un tur bija arī skolotājas māsa, slima. Nošu līdzi nebija, bet apsēdos pie klavierēm, un visi vārdi un melodijas bija man galvā. Spēlēju un klusām dziedāju. Tā slimā sieviete, Ingus Pētersona māte, priecājās: „Vai, Dievs ir atsūtījis eņģelīti, kas tik smuki spēlē un dzied.” Vēlāk šī sieviete nomira. Mūzikas skolotāja toreiz atklāja, kāpēc nebija gribējusi mani mācīt: kāda sieviete bija nākusi pie viņas, taču neko nebija iemācījusies.

 

***

Mana mūzikas skolotāja bija ticīga. Kādā slimošanas reizē viņu nosūtīja uz rehabilitāciju, kur pirms pusdienām viņa pateicās Dievam. Uzreiz bija komunistu ziņojums darba devējiem – jūsu darbiniece reklamē reliģiju. Priekšniecība pajautāja: „Vai jūs vajadzēs vest uz trakomāju?” Uz to viņa atbildēja: „Es jau pati varu aizbraukt.” Viņu atlaida. Pēc tam viņa nonāca Torņakalna baznīcā, kur sāka strādāt par apkopēju. Vēl Latvijas laikā viņa ar izcilību bija kļuvusi par diriģenti un ērģelnieci un arī vēlāk baznīcā kļuva par ērģelnieci.

 

***

Jēzus draudzē ir visi mani spēka gadi. Es kurināju, svētdienās zvanīju, biju pērminderis, sargāju baznīcu. Tagad cilvēki uz baznīcu nāk tāpat kā agrāk, vienīgi ceturtdienas ir tukšas kā nekad. Mācītāja Kalniņa laikā bija koris, varens koris! Tagad, kad ir brīva Latvija, varētu nākt vairāk un dziedāt.

 

***

Paldies Dievam par mūsu mācītājiem. Bikše dzīvības vārdu runā dvēseliskāk, bet Cepurītis filozofiskāk. Ir jau pie visa jāpierod – katrs runā citādi. Piemēram, kāpēc es aizgāju pie metodistiem par svētdienas skolas skolotāju? Jo mana sieva bija iecienījusi, kā runā mācītājs Kalniņš – stipri un spēcīgi, bet Bikše runāja mierīgāk. Viņa gribēja iet prom, un es gāju līdzi, lai sievu pieskatītu, jo viņa bija slima. Pie metodistiem mācītājs man teica, lai eju strādāt ar bērniem. Domāju: „Ko? Es?” Bet, ja mācītājs saka, ir jāklausa. Beigās es iemīlēju bērnus un viņi mani. Bija pat jāprasa lielāka zāle, lai visiem būtu vietas. Visu stāstīju no galvas, un bērniem tas patika, bija svētki.

 

***

Novēlu visiem lasītājiem turēties pie Dieva un lasīt Svētos Rakstus! Dievs arī mūsu laikā dara to pašu darbu, par ko lasām Bībelē. Ja Kristus ir tavs Kungs un Vadonis, tu droši sasniegsi mērķi – būsi pie Dieva sirds.

 

Sagatavojis Edgars Gertners


 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv