jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Pāvils Brūvers. Dzīvesstāsts.
Pāvils Brūvers. Dzīvesstāsts.

2018. gadā mēs svinēsim mūsu mīļās Latvijas 100. dzimšanas dienu. Tai par godu arī „Jēzus Draudzes Dzīves” veidotāji katru mēnesi sev un citiem par atgādinājumu un prieku sagatavos kādu īpašu materiālu. Iesākot gadu, piedāvājam LELB Liepājas emeritētā bīskapa PĀVILA BRŪVERA bagāto un iedvesmojošo dzīvesstāstu, ar ko novembrī viņš dalījās senioru pasākumā Jēzus draudzē.

Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. (Ps 139:16)

Ir labi ar šo patiesību vienmēr dzīvot un atcerēties, kas mēs esam. Dievs mīlestībā mūs ir veidojis īpašam nolūkam un joprojām ved mūs pie rokas tur, kur to paredz Viņa plāns mūsu katra dzīvei.



Esmu dzimis 1949. gada Pūpolsvētdienā, 10. aprīlī. Neilgi pirms tam manu tēvu apcietināja un viņš nonāca Sibīrijā; mamma palika viena ar sešiem bērniem, no kuriem es biju sestais. No lieliem pārdzīvojumiem mammai aptrūkās piens, un nebija arī, ko dot ēst pārējiem bērniem. Viņa par mani bija ļoti noraizējusies, domāja, ka es neizdzīvošu, bet bija jāgādā pārtika arī citiem bērniem. Mamma nolēma, ka mani atstās un ies uz laukiem kaut ko iemainīt – kādus galdautus, sudrablietas, traukus. Mamma par to pastāstīja draudzenei, kurai pirms pusgada bija piedzimusi meitiņa, un viņa saka – man ir daudz piena, dod man savu dēliņu. Tā kādu nedēļu biju pie viņas. Kad mamma pārnāca, es biju spirgts un vesels, man nekas vairs nekaitēja, un mamma bija ieguvusi daudz ēdamā visai ģimenei. Tā meitene, kuras mamma mani baroja, bija mana sieva. Mēs apprecējāmies un kopā nodzīvojām 42 gadus. Tā bija Dieva vadība jau no pašas dzimšanas!

Kamēr tēvs bija cietumā, mamma aizvien mūs aicināja kopā uz vakara lūgšanu, un mēs lūdzāmies arī par tēvu. Mums bija sajūta, ka apkārtne ir ļoti barga. Mums piekodināja, lai tikai ārā nepasakām kaut ko sliktu, jo tad visa ģimene nonāksim Sibīrijā. Mājās bijām kā patvērumā; tur bija tāds kupols pāri – Dieva aizsardzība. It sevišķi, kad vakarā nodziedājām „Nu es gribu gulēt iet”, tas likās kā vāks virsū – esam drošībā. Tās bija stiprinošas lūgšanas.

Viens gadījums, ko atceros kā īpašu Dieva aizsardzību un vadību. Jaunākie no bērniem bijām es un Olafs. Mums bija paliela saimniecība Pierīgā. Kara laikā tur pāri bija gājusi fronte, un bija palikuši visādi kara materiāli. Mēs atradām cilindru. Olafs to pārlauza uz pusēm, un izbira zaļš pulveris. Mēs domājām, ka tā ir krāsa. Olafam bija kādi pieci un man kādi trīs gadiņi. Mēs izdomājām, ka nokrāsosim tiltiņu pār upīti. Bijām redzējuši, kā apietas ar krāsu, paņēmām konservu bundžu, pielējām ar ūdeni un sākām maisīt iekšā. Olafs uz tiltiņa naglas urbināja to cilindru, lai dabūtu „krāsu” ārā. Es stāvu uz tiltiņa un skatos – nāk no debesīm lejā balons. Es domāju: no kurienes gan balons, un pilnīgi apaļš! Bija agrs pavasaris, un balons nosēžoties uzdūrās uz pagājušā gada asajiem stiebriem, bet nepārplīsa un uzlidoja atkal augšā. Nākamo reizi balons nāk strauji lejā, un bailēs, ka plīsīs tieši acu priekšā, aizskrēju aiz mājas stūra. Tai brīdī tiešām atskanēja briesmīgs grāviens, un Olafs aizskrēja pa lauku raudādams, roku saķēris. Izrādījās, ka tā bija aviācijas bumbas kapsula. Olafa roka bija vienās lupatās, arī piere bija ievainota, bet ārsti sašuva ļoti labi. Es ilgi nesapratu, ka sprādzis bija cilindrs, nevis balons. Man tā bija dievišķa glābšana, bet nezinu, kāpēc Olafs netika brīdināts.

Es reiz redzēju sapni, tas bija ap to pašu laiku – varbūt kādi pieci gadi. Varavīksne gandrīz kā kolonna atspiedusies uz zemes, un pa varavīksni lejā nonāk mētelis, un balss saka: „Sēdies iekšā, varavīksne aizvedīs uz debesīm!” Es domāju – tas nu gan ir skaisti, es ļoti gribētu arī citus paņemt līdzi. Es ieskrienu virtuvē un aicinu pārējos, bet, kad visi paklausīja un iznāca ārā, nekā vairs nebija. Kāpēc viņi neklausīja uzreiz? Ilgas pēc debesīm un dievišķā tuvuma – tas no mazām dienām man ielikts dvēselē.

Mums Mārupē bija gotiņas un visādi dzīvnieki – kā jau lauku sētā. Reiz ganīju gotiņas – bija man seši vai septiņi gadi –, un skatos, ka vecajā muižā, kur dzīvoja tie, kas pēc kara iebraukuši, tāds bariņš krievu puišeļu salasījušies nokalnītē un pēkšņi ar urrā saucieniem un mietiem rokās nesas pa kalnu lejā. Es saprotu, ka viņi skrien pret mani, un panikā redzu, ka tie mieti ir ar naglām. Domāju, ka nu ar mani ir cauri, un muku, ko spēju, uz ceļa pusi. Tur tieši nāca mans vecākais brālis. Viņš puišeļus iztrenkāja un pastāstīja man par politisko situāciju – ka mēs esam okupēti, ka kāds viņiem droši vien sastāstījis, ka latvieši ir sitami. Tā bija pirmā atskārsme, ka tam jāstājas pretī.

Bieži es sēdēju bēniņos un šķirstīju vecos žurnālus. Man palikusi prātā iedvesmojoša grāmata „Varoņu sejas”. Tur bija viss par Latvijas neatkarības cīņām, par Latvijas virsniekiem. Mani ļoti iespaidoja Kalpaks, pulkvedis Briedis. Bija apraksti par latviešu pulkiem, karogiem un cīņām. Nonācu pie pārliecības, ka ir jācīnās, kaut kas ir jādara.

Pēc dievkalpojumiem ar Olafu bieži gājām uz Brāļu kapiem, un reiz biju aizgājis viens pats. Es skatījos plāksnītes ar gadskaitļiem – kad viņi dzimuši, kad miruši – un aptvēru, ka tie ir jauni puikas, tikai drusku vecāki par mani. Mani pārņēma milzīgs žēlums: viņi gājuši cīnīties par Latvijas brīvību, bet nu tā ir pazaudēta un viss velti. Tas bija smags pārdzīvojums. Es iekārtoju burtnīcu un sāku rakstīt, ko un kā darīt. Tas bija bērnišķīgi. Ar Olafu rakstījām arī visādus uzrakstus, piemēram, uz Sējas un Tēriņu ielas stūra bija zaļa sēta, kur es ar krītu uzrakstīju „Lai dzīvo Kārlis Ulmanis”.

Viens no lielākajiem tā laika sasniegumiem bija tas, ka mēs uzvilkām Latvijas karogu. Netālu no mājām bija vēlēšanu punkts, un tur karināja sarkanos karogus. Mēs tos ik pa laikam noplēsām, un mums bija sakrājušās sarkanās lupatas. Izdomājām, ka vajadzētu uztaisīt Latvijas karogu. Mēs nezinājām toni, un mums likās, ka jebkurš sarkanais ir labs. Mēs ar Olafu katrs no sava palaga nogriezām strēmeli un pielīmējām pa vidu krievu karogam, ar naglām piestiprinājām to pie kārtiņas un domājām uzvilkt bērza galotnē. Šķūnītī uzvilkām lielāka izmēra zābakus un devāmies pāri uzartam laukam no otras puses, lai pēdas būtu no otras puses. Uzkāpām kokā, bet nebijām iedomājušies, ka bērza galotne pārāk smuidra un nevar tikt līdz augšai. Tad kārti naglojām pie koka, un skaņa bija tik skaļa, ka likās – visa pasaule pamodīsies. Nākamajā dienā čekisti pārbaudīja visas mājas, meklēdami kārts otru daļu, bet Olafs to bija sacirtis malkā. Viņi meklēja arī lielākus puišus, kam lielāks kājas izmērs.

Izdomājām, ka jāuztaisa liels karogs. Dabūjām garu kārti un uztaisījām. Naktī pamostos, vajadzētu iet, bet skatos, ka Olafs šņāc, un man tāda smaga sirds un negribas. Brīnos, kāpēc, jo mēs ar tādu prieku to darījām. Nodomāju, ja Olafs pamodīsies, tad darīsim, un ielaidos miegā. Pamodos tikai no rīta. Olafs arī bija pamodies, un viņam nebija laba dūša, redzēja mani guļam un arī nemodināja. Nākamajā rītā ļaudis runāja, ka tonakt čekisti bijuši uz visiem stūriem. Jāsaka, ka tā bija Dieva vadība un apsardzība.

Gribēju studēt teoloģiju un devos uz konsistoriju, kur tolaik bija bīskaps Tūrs. Klauvējos pie viņa durvīm, bet neviens nelaiž iekšā. Es sēžu, un nāk mācītājs Beimanis. Viņš jautā, ko es daru, un saku, ka nāku studēt teoloģiju, bet viņš saka: „Izmet šo domu no galvas! Pirmkārt, tevi nepieņems tāpēc, ka esi pārāk jauns, – vienīgi tad, ja būsi gatavs sadarboties ar čeku. Jaunam cilvēkam neviens reliģisko lietu pilnvarnieks neļaus studēt.”

Pēc tēva ieteikuma biju pabeidzis celtniecības tehnikumu, bet tas mani galīgi neuzrunāja. Domāju iet studēt uz konservatoriju, jo tēvs mani bērnībā bija sūtījis mūzikas skolā vijoli spēlēt. Iesniedzu dokumentus un, gatavojoties iestājeksāmeniem, strādāju 1. slimnīcā par sanitāru. Bija nepatīkami ar asinīm. Kad draugs uzaicināja paskatīties uz operāciju zāli no augšas, man palika slikta dūša un ātri skrēju prom. Reiz vakarā uzņemšanas nodaļā ieveda piedzērušos cilvēku. Dakteris bija ebrejs, bet piedzērušais bija briesmīgs antisemīts un sauca: „Es neļaušu tam žīdam mani šūt, viņš mani samaitās vēl!” Dakteris bija tik ļoti aizvainots, ka nometa instrumentus un teica: „Es viņu neapstrādāšu. Še, sašuj viņu.” Es saku, ka nemāku, bet viņš jautā: „Vai tad zeķi nekad neesi lāpījis?” – „Esmu jau gan.” – „Nu tad salāpi kā zeķi un aiztaisi arī muti ciet.” Es ņemu un šuju kā zeķi, un nemaz nav nelaba dūša, un tas liekas tik interesanti. Sāku iet vērot operācijas, un tas mani tik ļoti aizrāva, ka pārdomāju – studēšu medicīnu, nevis mūziku. 1970. gadā iestājos medicīnas institūtā, un visu to laiku strādāju slimnīcā.

Ceturtajā kursā bija jāveic sabiedriskās domas aptauja, lai redzētu, no kā ceļas veselības problēmas. Bija jāaptaujā divi tūkstoši cilvēku, lai iegūtu patiesu priekšstatu par to, ko cilvēki Latvijā domā. Pastāstīju to Olafam. Hruščova atkušņa laikā bija samērā liela brīvība – varēja kaut ko arī pakritizēt un avīzē „Padomju Jaunatne” šad tad kādas nebūšanas tika apspriestas. Mēs domājām, ka varētu sākt ar „Padomju Jaunatni” un uztaisīt diskusiju par to, kā mēs dzīvojam. Tad paplašināt robežas un sākt runāt par dažādām politiskajām brīvībām – brīvību ceļot uz ārzemēm, lasīt dažādas neatļautās grāmatas. Bet kā lai iesākam? Izdomājām tā – uztaisīsim Latvijā aptauju par to, kā cilvēki jūtas un kā gribētu justies. Varētu sākt runāt par šiem jautājumiem un teikt, ka mums ir reāli fakti – mēs divus tūkstošus esam aptaujājuši un tā cilvēki Latvijā domā. Citādi teiktu, ka visi ir laimīgi, un ievietotu mūs psihiatriskajā slimnīcā. Mēs domājām, ka te būs pierādījums.

Uztaisījām anketu un jautājām, piemēram: „Kā Jūs pavadāt atvaļinājumu?” Atbildes – „mājās”, „dārzā”, „ceļoju pa Latviju”, „ceļoju pa PSRS”, „ceļoju uz ārzemēm”. Nākamais jautājums: „Kā Jūs vēlētos pavadīt atvaļinājumu?” Lielais vairums atbildēja, ka dzīvo mājās vai kaut kur ceļo, bet gribētu doties ārzemju ceļojumā. Mēs to izprovocējām. Atbildot par algu, katrs vēlētos lielāku algu. Jautājām arī par radio pārraidēm: ko klausās un ko gribētu dzirdēt vairāk. Studentiem jautājām par sestdienas talkām un demonstrācijām, kur piespieda iet. Mēs jautājām par visu to, ko cilvēki jūtas spiesti darīt, nevis dara labprātīgi. Lai katrs varētu uzrakstīt arī par to, kas viņam ir svarīgākais, beigās uzrakstījām: „Novērtējiet situāciju mūsu zemē piecu ballu sistēmā un paskaidrojiet, kāpēc tā vērtējat!” Anketas taisījām krieviski, citādi ļaudis būtu aizdomīgi, ka tas ir tāds pagrīdes gājiens. Teicām, ka tas ir socioloģijas studentam no Maskavas un ka pētījums tiek veikts visā Padomju Savienībā. Ļaudis atbildēja patiesi un anonīmi. Mēs savācām 107 anketas, līdz mūs apcietināja un iebāza čekas pagrabā.

Es biju pārsteigs: „Vai nedrīkst jautāt?” „Jā,” man saka, „jautājumi ir apmelojoši!” Viņiem bija aizdomas, ka mums to ir uzdevuši Rietumu slepenie dienesti. Mūs ilgi pratināja, kā mēs pie tā esam nonākuši. Četrus mēnešus bija izmeklēšana, un nepilnus četrus mēnešus mēs bijām katrs savā kamerā. Sākumā nezināju, vai Olafs arī ir apcietināts, un es to pārbaudīju. Mēs kamerā bijām trijatā; katru rītu atvērās lūka un sargs nosauca uzvārdu, bet man teica: „Brūvers Pāvils”. Es nodomāju, ka droši vien te ir vēl kāds Brūvers, jo citiem vārdu neprasīja. Reiz domāju – pateikšu, ka esmu Olafs. Šis prasa uzvārdu – „Brūvers”, vārdu – „Olafs”. Vāks ciet, un šie diskutē: tā nevar būt! Prasa vēlreiz, kā vārds. „Pāvils.” – „Ko tad uzreiz nesaki?” – „Man izklausījās, ka prasāt, kā manu brāli sauc.” Šie bija dusmīgi, bet tad zināju, ka Olafs arī ir te.

Pirmo reizi satikāmies tiesā. Tiesas procesā daudz nelēcu uz ecēšām, bet Olafs gan izmantoja iespēju, ka var izrunāties. Viņam nu bija auditorija, un viņš spēcīgi pateica, ka te nav nekādas patiesības, tie visu laiku ir meli un mēs esam spiesti dzīvot melos.

Viens no impulsiem šo visu sākt bija 1973. gadā, kad Aleksandru Solžeņicinu izraidīja no Padomju Savienības un viņa darbus lasīja BBC un „Amerikas Balsī”. Mūs uzrunāja viena eseja: nedzīvojiet melos! Solžeņicins to bija tik labi aprakstījis: katru reizi, kad mēs piedalāmies melos, mēs stiprinām melīgo režīmu. Ja mēs atteiktos piedalīties melīgajā sistēmā, tā sabruktu. Mēs gribējām atteikties no šiem meliem. Olafs savā pēdējā runā norunāja kā Solžeņicins, un par to viņš dabūja vēl drusku pasēdēt. Man iedeva vienu gadu nosacīti un trīs gadus pārbaudes laika, un tas bija tikai tāpēc, ka par mums ļoti interesējās Rietumos. Par šo lietu uzzināja latvieši Rietumos. Tur bija daudz demonstrāciju, un par mums iestājās Amnesty International – bija nozīmēts advokāts, kas brauca uz mūsu prāvu, bet viņu neielaida. Vēlāk dabūju pilnas mapes ar avīzēm, kur senatoriem un pat valstu vadītājiem bija rakstīts, ka brāļi tiek tiesāti par to, ka gribējuši uzzināt patiesību. Interesanti, ka izmeklētājs man prasīja: „Kāpēc jūs to darījāt?” Es atbildēju: „Jo gribējām zināt patiesību.” Nākamais jautājums ļoti pārsteidza: „Kāpēc jūs gribējāt zināt patiesību?” Es saku: „Cilvēks ir tāda būtne, kas grib dzīvot patiesībā, grib zināt.” Man pat tagad būtu grūti atbildēt, kāpēc mēs gribam būt patiesībā un lai citi pret mums ir patiesi.

Tiesā ar Olafu satikāmies, un tiesas starplaikā mūs ielika telpās ar ļoti plānu sienu pa vidu, tā ka varējām sarunāties. Bija skaidrs, ka izglītības nekad vairs nebūs, un mēs domājām, kādas ir iespējas. Citi iegrimst alkoholismā. Citi nožēlo, sāk sadarboties ar čeku un tad atkal visu var. Un viņus nevar pilnībā nosodīt, jo bezizejā cilvēks ir gatavs šo to pieciest. Mēs ar Olafu nolēmām, ka kļūsim par revolucionāriem un veltīsim dzīvi tam, lai paveiktu ko nopietnu. Drīz pēc tam nodibinājām organizāciju „Latvijas neatkarības kustība”. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība radās trīsdesmit gadus vēlāk.

Mums bija labi sakari ar Paula Kļaviņa izveidoto Gaismas akciju. Mans brālis apprecēja viņa meitu un aizbrauca uz Vāciju. Tas mums ļoti palīdzēja, jo, ja viņš tur nebūtu bijis, mēs būtu sapuvuši kādā Sibīrijas nometnē. Viņš par mums visu laiku cīnījās, organizēja demonstrācijas un publikācijas avīzēs. Pauls Kļaviņš tolaik misijā bija atbildīgs par Padomju Savienības Eiropas daļu. Viņa uzdevums bija iesūtīt garīgo literatūru un saņemt informāciju par to, kā klājas kristiešiem. Šim nolūkam bija izveidots ceļš caur Somiju un Tallinu. Somu strādnieki būvēja viesnīcu Viru, un katru pirmdienu viņi brauca uz Tallinu un piektdienu vakaros atpakaļ. Sākumā viņus kaut cik kontrolēja, bet ar laiku vairs ne. Tad viņi ieveda Bībeles un pa daļām arī ofseta mašīnu, kas dažus gadus darbojās Siguldā. Atpakaļ viņi veda informāciju par to, kā šeit klājas, un mūsu sagatavotās ziņas – dažādas fotogrāfijas, aprakstus.

Mums patika nodarboties ar kino, mums bija 8 mm kinokamera. Mēs uztaisījām filmu par Olafa ieslodzījumu, bet, kad Olafs iznāca ārā, viņš teica, ka, uzkāpjot vienā jaunbūvē, varētu redzēt, kā nometnē dzīvo. Pa nakti uzstādījām kameru ar teleobjektīvu un nofilmējām. Gribējām tuvāk nofilmēt, kā cietumniekus ved uz darba zonu un cik rupji pret viņiem izturas. Lai to izdarītu, ielīdām ceriņkrūmā, nofilmējām un gaidījām nākamo nakti, lai tiktu ārā. Tā pamazām safilmējām daudz interesanta materiāla, ko nosūtījām Kļaviņam, un viņš to izplatīja. Tā bija sensācija uz 1975. gada Ziemsvētkiem. Dzirdējām, ka „Amerikas Balss” runā par Rīgas nometni, ko rādot visas pasaules televīzijas, un tas sacēla šausmīgu skandālu, īpaši starp Rietumu komunistiem. Viņi bija sašutuši, ka viņu komunistiskajā paradīzē var šitā uzvesties. Toreiz arī notika eirokomunistu nošķelšanās no Maskavas. Mūs sauca uz pratināšanām, bet pierādīt neko nevarēja, un viņi saprata, ka, ja ņems ciet bez pierādījumiem, tad atkal visa pasaule būs kājās.

Manas vecākās māsas vīrs Šmits, baptistu bīskaps, bija mācītājs Aizputē. Viņš bija brīvdomīgs, sludināja, par ko gribēja, un aizlūdza par ticības dēļ vajātajiem un ieslodzītajiem. Viņš braukāja apkārt pa citām draudzēm, kas nebija atļauts, un viņam noņēma reģistrāciju – viņš nedrīkstēja būt par mācītāju. Bet baptistiem nemaz nav jābūt īpašiem dokumentiem, lai varētu sludināt baptistu baznīcā, un viņš sludināja kā draudzes loceklis, viens no brāļiem. Reiz Šmitu pasauca pie reliģijas lietu pilnvarotā – būtībā tā bija čeka – un teica: „Tā ilgi nevarēs notikt, padomju vara jums neļaus ar sevi spēlēties. Vai nu jūs padosieties, vai būs jāiet cietumā.” Šmits atbild, ka cietumā arī vajag evaņģēliju. Bet saka: „Kā tas izskatīsies?” Tolaik viņam bija vienpadsmit bērnu, un bija skaidrs, ka par to uzzinās Rietumu pasaulē. Mēs visi bijām diezgan ciešā kontaktā – viss, kas notika, pēc nedēļas vai divām tika raidīts pa radio. Reiz čekists Šmitam saka: „Ko lai mēs ar jums darām?” Šmits atbild: „Laidiet mūs visus projām!” Pēc kāda laika viņu atkal izsauc un saka: „Jā, jūs varētu braukt prom, bet tikai ar noteikumu, ka visa Brūveru banda brauc līdzi.”

Tas bija 1976. gada janvārī. Es tikko biju apprecējies un strādāju 2. pilsētas slimnīcā par feldšeri. Šmits atnāca pie manis un prasīja, vai es būtu gatavs braukt projām. Es domāju, ka man nekas nebūtu pretī, bet ko sacīs sieva? Runāju ar Ritu. Čekisti teica, lai izmantojam izdevību, jo palikšanas Latvijā nebūs: tagad ir ceļš uz Rietumiem, bet vēlāk būs uz Austrumiem. Tas arī motivēja šo piedāvājumu pieņemt. 1976. gada rudenī mēs visi aizbraucām. Nonācu Bonnā pie Kļaviņa un Ķelnes Universitātē turpināju studēt medicīnu. Stipendijas nebija, sāku strādāt slimnīcā operāciju zālē.

Uzrakstīju grāmatu „Kā rodas disidenti”. Būtībā vara pati viņus rada. Ja viņi būtu ļāvuši veikt aptauju un visu izdiskutēt, būtu miers, bet viņi ar lielgabalu šāva pa zvirbuļiem, tā radot sev pretinieku. Šo grāmatu izplatīja ārzemju latviešiem. Mani ielūdza radio „Brīvā Eiropa” un jautāja, vai es nevēlētos pie viņiem strādāt. „Brīvā Eiropa” gribēja klausītājiem radīt iespaidu, ka ir pašu raidījums no Mārupes purva vai mežiem, tāpēc būtu labāk, ja pie viņiem būtu kāds padomiju pieredzējis cilvēks. Es padomāju, ka būtu jauki strādāt par dakteri, bet jau bērnībā biju apņēmies cīnīties par Latviju un te caur radio bija iespēja to darīt. Devos uz Minheni, un 1978. gada Ziemsvētkos mani pieņēma.

Viens no maniem uzdevumiem bija veidot raidījumus par pretestības kustību Latvijā. Nedēļā bija viens pusstundu garš raidījums, un, lai to saturīgi aizpildītu, es skatījos, kas ir noticis: kur ir bijis kāds paziņojums par karoga uzvilkšanu, kur apcietināts kāds politieslodzītais, kur kāds pieteicis badastreiku vai parakstījis kādu dokumentu. Mēs saņēmām Latvijas avīzes – „Cīņu”, „Padomju Jaunatni”, „Literatūru un Mākslu” – un arī visādus žurnālus. No šiem rakstiem es bieži vien iedvesmojos. Dažkārt intervēju kādu cilvēku no Brīvo latviešu apvienības, kas rūpējās, lai Latvija netiktu aizmirsta Rietumu valdību koridoros.

Palika pāri laiks, un es lūdzu, vai nevarētu uztaisīt kristīgu raidījumu, jo kristīgā ticība ir vienīgā ideoloģija, kas var stāties pretī šiem meliem. Mēs zinājām, ka Dievs mūs sargā, mēs esam Dieva rokās. Ir ļoti svarīgi dot šiem ļaudīm kristīgo pārliecību. Un man atļāva taisīt šādu raidījumu. Es lasīju kristīgus žurnālus, dažādas brošūras un jutu, ka zināšanas vajadzētu papildināt. Lūdzu radio vadībai, vai nevarētu mani sūtīt studēt teoloģiju. Viņi atbalstīja studijas neklātienē, un tā es ieguvu teoloģijas bakalaura grādu. Vietējais mācītājs, kurš bija stipri slims, uzaicināja mani noturēt dievkalpojumus tajās reizēs, kad viņš to nevarēja. Vēlāk viņš gribēja sūtīt mani arī uz citām draudzēm, kurās kalpoja, bet tad bija nepieciešama leģitimizācija, un man piedāvāja ordināciju par diakonu. Es atbildēju: „Ja tas lietai palīdz, kāpēc ne.” Man bija jāraksta iesniegums Ārpuslatvijas baznīcas vadībai, un viņi eksaminēja mani Anglijā, Straumēnos. Tad atzinumu sūtīja uz visām vietām, kur ir baznīcas nodaļas, un tas bija ļoti ilgi: tas sākās deviņdesmito gadu sākumā un tikai 1995. gadā varēju tikt ordinēts. Tikmēr mani no Minhenes pārcēla uz Prāgu, un es domāju, vai vispār ir jēga, jo nav vairs tā iemesla, kā dēļ es to darīju. Ansons skubināja, lai tomēr izeju šo procesu un ka Prāga jau nav tik ļoti tālu. Biju gatavs to darīt, un mani ordinēja par diakonu.

Nāk novembris, un Prāgā nav ne draudzes, ne vadības, bet ir vēstniecība. Tolaik vēstnieks bija Valdis Krastiņš, ļoti inteliģents. Mēs ar viņu satikāmies un nospriedām, ka jāsvin svētki, bet Rietumu puses ļaudis nevar iedomāties svētkus bez dievkalpojuma. Uldis Grava, mūsu priekšnieks, saka: „Tu esi mūsu bīskaps, mums nav augstākas garīdzniecības, un tev jāgādā par dievkalpojumu.” Es sāku meklēt kādus luterāņus, bet nav Prāgā luterāņu. Kad pārvācāmies no Minhenes uz Prāgu, bija tāda palīdzības nominācijas komisija. Es pie tās aizgāju un teicu, ka vajag atrast kādus luterāņus, vislabāk vāciešus. Nepagāja necik ilgs laiks, kad man pie telefona bija vācu draudzes mācītājs, kurš saka, lai tik nāku, un ir priecīgs, ka kāds vispār interesējas par dievkalpojumiem. Dabūjām Mārtiņa baznīcu, un es iestājos vācu draudzē. Kad nodibinājām latviešu draudzi, tad piederējām pie vācu draudzes, bet dievkalpojumi bija latviski. Vēlāk nodibinājām Ārpuslatvijas baznīcai piederošu draudzi.

Draudze pastāvēja astoņus gadus, līdz 2004. gadā baltiešu radio slēdza. Es atbraucu uz Latviju, aizgāju pie arhibīskapa Jāņa Vanaga un izstāstīju, ka droši vien strādāšu kādā radio vai žurnālā, bet gribētu aprūpēt arī draudzi. Viņš to noklausījās un prasīja, vai negribu atcelt savus plānus un kļūt par viņa vietnieku. Es domāju: „Nu gan! Vai tad tiešām nav neviena, kas varētu būt par vietnieku?” Viņš saka, ka ir gan, bet tie, ko viņš gribētu, nenāk, jo tie visi ir labi mācītāji un grib palikt savā draudzē. Es teicu, ka es arī negribu un labāk gribētu kādu draudzi. Tad viņš noskuma un teica, ka mācītājs Beimanis iet emeritūrā un viņš varētu man piedāvāt Slokas draudzi, taču lūdza, lai padomāju, vai tomēr nebūtu gatavs nākt viņam par palīgu. Man viņu palika tik ļoti žēl. Mēs bijām pazīstami kopš diezgan seniem laikiem, un es jutu, ka viņam nav viegli arhibīskapa amatā. Vēl Minhenē dzīvojot, es viņam biju teicis, vai viņš nevar pieņemt sev kādu palīgu. Es pats viņu uz to biju mudinājis un domāju: nu viņš aicina mani par palīgu, bet es atsaku.

Es tomēr piekritu, bet tas bija ļoti grūts darbs. Ļoti maz pazinu Baznīcu, jo apmēram 30 gadus biju bijis projām. Man iedeva lielu kabinetu, sāka nākt apmeklētāji un uzdot visādus jautājumus, bet es neko nezināju. Es tikai visu uzklausīju un teicu, ka atbilde nāks; tad zvanīju padomdevējiem – prāvestiem, arhibīskapam. Tas bija grūts laiks – nekad nebija labi padarīta darba sajūtas, kāda bija, strādājot radio. Šis darbs nekad nevarēja būt padarīts, vēl šodien nav padarīts un droši vien nebūs padarīts, kamēr Kristus otrreiz nāks. Tomēr laimīga gadījuma dēļ es nonācu arī draudzē. Trīs gadus es kalpoju Ķekavas un Vecumnieku draudzēs. Tie bija ļoti jauki gadi, pēc kuriem mani ievēlēja par bīskapu, un nākamos deviņus gadus es biju Liepājas bīskaps.

Nu es esmu emeritūrā. Noteikti gribētu uzrakstīt divas grāmatas, bet nekādi netieku pie tā klāt, jo visi zina, ka esmu brīvs, un mani aicina un lūdz aizvietot. Jūtos kā korķis visos caurumos, un caurumu ir tik daudz, ka esmu diezgan nodarbināts (smejas).

 

Pierakstījis Kārlis Liepkauls 

 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv