jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Lielā intervija ar Ilonu Janci
Lielā intervija ar Ilonu Janci

Mūsu draudzes māsa Ilona Jance pavisam nesen pēc dievkalpojuma dalījās ar liecību par piedzīvotu fizisku dziedināšanu. Vēloties ar to stiprināt plašāku cilvēku loku, uzaicinājām Ilonu uz sarunu. Kā izrādās, arī ar slimību un nespēku Dievs mūs var vadīt pa saviem svētības ceļiem.

Kā jūs šodien jūtaties?

Lieliski, šodien braucu kopā ar Jēzu. Mazliet aizkavējos, jo baudīju skaisto dienu, un izgāju no mājas vēlāk, nekā plānots, tomēr viss beidzās ļoti labi. Parasti no Vecmīlgrāvja līdz centram pa 35 minūtēm atbraukt nevar, bet šodien tā notika.



Prieks dzirdēt! Par pašsajūtu jautāju, jo nesen draudzē stāstījāt kādu brīnumainu liecību.

Jā, pirms trīs gadiem es uzzināju, ka man ir asins slimība: tas nav vēzis, bet slimība, ko var apārstēt, ar ko var sadzīvot, bet tā ir ļauna. Šajā vasarā notika uzliesmojums.

Kas notika?

Vienu rītu taisījos uz darbu, bet man sāka pietrūkt spēka, bija grūti. Dienas laikā jutos arvien sliktāk un vakarā, kad braucu mājās, jau ģību nost. Piezvanīju meitai, lai viņa atnāk pretī uz pieturu. Man bija tik slikti, ka transportā pat iereibušam vīrietim pajautāju, vai viņš palīdzēs man izkāpt. Meita tajā laikā sēdēja pieturā un lūdza Dievu. Kad tiku ārā, paelpoju svaigu gaisu un it kā atžirgu, bet nākamās trīs dienas nodzīvoju mājās. Nevarēju saprast, kas man kaiš: it kā slikti ar vēderu, it kā gribas vemt, nav spēka. Zvanīju savai hematoloģei, bet viņa sacīja, ka diez vai pie vainas asins slimība. Es tomēr nodevu analīzes, un uzrādījās, ka man ļaunās šūnas kaulu smadzenēs ir 44 %, kaut veselam cilvēkam to nav vispār. Mani uz vairākām dienām ielika slimnīcā. Izrādījās, ka asinīs ir arī par daudz kaļķa, to nācās izskalot, un tad – septiņas dienas ilga ķīmijas terapija. Pēc terapijas dakteris sacīja, ka ir ļoti modernas zāles, kas palīdz kauliem un pret osteoporozi – progresīva un moderna medicīna. Dienas devu saņēmu jau slimnīcā, nopirku tās zāles, lai turpinātu lietot pēc slimnīcas, un laimīga braucu mājās. Vakarā gāju uz veikalu un jutu, ka kājās iemetusies krika. Divdesmit piecu minūšu gājiena vietā sanāca četrdesmit piecas, bet es vēl nesapratu, kas notiek. Nākamajā rītā kāja mazliet sāpēja, bet pavadīju vīru uz darbu. Ejot no virtuves uz istabu, vienā kājā sākās nenormāli krampji un sāpes, bet otra kāja vairs nesaprata, kā jāstaigā. Vairākas stundas nosēdēju koridorā uz ķeblīša, jo nevarēju paiet. Laime, ka ciemos bija mana lielā meita; viņa nopirka zāles, bet tās nepalīdzēja. Vīrs aizbrauca pakaļ citām uz slimnīcu. Man bija stipras sāpes, cikliskas kā dzemdībās. Izrādās, ka šo reakciju bija izraisījušas jaunās zāles, ko bija ieteicis dakteris, taču šāda reakcija ir vienam no 10 000 cilvēku, to nevarēja paredzēt. Kādu laiku man bija grūti pārvietoties, bija jālieto pamperi un pa dzīvokli braukāju ar datorkrēslu. Piedzīvoju to, kā ir manā darbā pansionātā, kur ir vairākas vecas kundzes, piemēram, bez kājas vai apsaldētiem pirkstiņiem. Tā man bija mācība, jo tagad zinu, kā tas ir, kad nokrīt adata un netiec tai klāt vai ja esi maza auguma un nevari aizsniegties līdz gaismas slēdzim. Taču man bija cerība, ka Dievs dziedinās.

Kas notika tālāk?

Vairākas reizes biju slimnīcā, un viena no istabas biedrēm teica, ka man jābrauc uz „Dzīvības koka” nometni. Tā ir organizācija, kas palīdz rehabilitēties smagi slimiem cilvēkiem. Viņiem akcijā „Dod 5” bija saziedota paliela summa nometnēm, un uz vienu no tām aizbraucu arī es. Nevarēju pati pārvietoties – man bija tāds kraķītis, kas čīkstēja. Nometnes otrajā dienā visi aizgāja nūjot, bet es paliku mājās, jo pietrūka spēka, biju nosalusi. Uztaisīju tēju un gāju pa koridoru – vienā rokā krūze, otrā kraķītis. Gāju un pēkšņi sapratu – man nevajag atbalstīties uz tā kraķīša! Ak Dievs, es taču esmu dziedināta! Paldies Dievam!

Brīnījāties tikai jūs vai arī pārējie nometnes dalībnieki?

Nākamajā rītā, kad to ieraudzīja visa nometne, citi pat uzgavilēja! Es pat varēju piedalīties sporta nodarbībās. Tas bija brīnums, ka varēju darīt to pašu, ko pārējie!

Vai viņiem sacījāt, ka Dievs jūs dziedināja?

Jā! Tajā nometnē mums bija arī psihologa nodarbības mazākās grupiņās, kur atklājām, kā saslimām. Tur sacīju, ka ticu Dievam. Visi piekrita, ka bez Viņa palīdzības mana dziedināšana nevarēja notikt. Nometnes beigās pateicībā par rehabilitāciju un dziedināšanu palūdzu, lai mēs visi sadodamies rokās un nodziedam „Dievs, svētī Latviju”. Tas bija emocionāli ļoti vienojoši.

Vai kāds jums pajautāja – „Ilona, kas tā ir par vietu, kur ejat? Es arī gribu pievienoties un saņemt dziedināšanu!”?

Sanāca tā, ka satiku vienu māsu, kura agrāk bija nākusi uz Jēzus draudzi, bet tad attālinājusies. Kad viņa uzzināja šo brīnumu, nākamajā reizē tikāmies jau mūsu baznīcā.

Kāpēc uz baznīcu atnāca viena sieviete, bet ne visi pārējie?

Atceros: kad mana mamma atgriezās, viņa bija tik sajūsmināta, ka man uz rokām cēlās spalviņas. Biju tik melnuma pilna, ka šķita – tas otrs cilvēks ir mazliet jocīgs. Tāpēc nekad neuzspiežu citam savu ticību, tomēr uz slimnīcu paņemu līdzi mūsu draudzes žurnāliņus vai grāmatzīmes ar desmit baušļiem vai lūgšanu „Mūsu Tēvs” un padalos. Sarunās redzu, ka cilvēki atplaukst, bet uzreiz uz dievkalpojumu viņi neiet. Ceļš, kamēr cilvēks nonāk līdz baznīcai, ne vienmēr ir ātrs.

Kāds ir jūsu stāsts?

Es augu parastā padomju laika ģimenē. Tētis bija klavierskolotājs, un mamma medmāsiņa. Abi bērnībā laikam bija kristīti, bet to neafišēja. Mamma atgriezās pirmā, bet pārējie bijām rezervēti. Tad mana meita kopā ar mammu sāka iet uz baznīcu Saulkrastos, kaut ko palīdzēja saimniecības darbos, un tad meita septiņu gadu vecumā gribēja kristīties. Saulkrastos pateica: ja mamma un tētis nav draudzē, kristībās blakus stāvēt nevarēs. Likās jocīgi. Nokristījām meitu luterāņu baznīcā Sarkandaugavā, kur nebija tik striktu noteikumu. Kad mamma no Saulkrastiem pārnāca uz Jēzus draudzi, arī meita sāka šeit nākt Svētdienas skolā. Es pa to laiku baznīcas lielajā zālē lasīju visus žurnālus pēc kārtas, bet nekur nepiedalījos. Vienā reizē skolotāja Maija Frīdberga sacīja: nāciet arī jūs uz vecāku grupiņu! Sākumā gāja grūti, neko nesapratu. Tad 2002. gada vasarā draudzes nometnē Smiltenē notika dievkalpojums, visi saņēma Vakarēdienu, bet es sēdēju kaut kur beigās. Pēkšņi pār mani nāca balss: „Ilona, kas ar tevi būs, kad tu nomirsi?” Sāku šausmīgi raudāt. Rudenī sāku apmeklēt iesvētes mācību, jo gribēju kristīties un iesvētīties. Pēc iesvētībām izrādījās, ka esmu stāvoklī, par ko biju pārsteigta, jo normāli tas nebija iespējams. Tā bija liela Dieva dāvana. Kopš 2002. gada sāku nākt uz dievkalpojumiem.

Vai dzīvē kaut kas mainījās?

Iepriekšējā darbā, kad firma bija uz bankrota robežas, bijusī priekšniece man un vēl vienai kolēģei, kura nesen bija atgriezusies, sacīja: „Meitenes, lūdziet Dievu, lai varam naudu saņemt un algu izmaksāt!” Pirms tam viņa piesauca velnu, bet tiešām bija vairākas reizes, kad mēs lūdzām un pašā pēdējā brīdī tā nauda ienāca. Teicu: „Guna, bet tev arī ir jālūdz!” Tā priekšniece, pilnīga Dieva noliedzēja, tomēr aizdomājās, ka ļoti jocīgi, ka tā notiek. Beigās firma izķepurojās, bet krīzes brīdī mūs palūdza aiziet, lai varētu vismaz bezdarbnieka pabalstu saņemt. Varētu jau šausmināties, ka pazaudēju darbu, bet izmācījos datorkursos un dabūju labāku darbu! Vienīgi pārāk aizrāvos, kļuvu par darbaholiķi, varbūt tāpēc arī saslimu. No otras puses, tas bija labi, jo varēju padzīvot mājās un vairāk laika pavadīt ar mazo meitu – kaut vai sagaidīt mājās no skolas ar pusdienām. Arī slimnīcā bija mirklis, kad satiku kādu jaunu, neticīgu meiteni, kura pirms nāves tika nokristīta. Ceru, ka mūsu sastapšanās bija Dieva nodoms, jo mēs ar viņu kopā bijām tikai vienpadsmit dienas. Viņa skatījās briesmīgus seriālus, bet par Dievu neko nezināja. Viņa savos divdesmit divos gados nesaprata, kāpēc viņai tik smaga slimība, jo it kā neko sliktu nebija darījusi. Runāju un lūdzu par viņu.

Jūs esat izgājusi cauri lielai tumsai. Kas jums deva cerību un mieru, atrodoties bezdibeņa malā?

Atceros to mirkli, kad man piezvanīja un pateica, ka esmu saslimusi ar kaut ko briesmīgu. Tā kā esmu ar Dievu, noklausījos, bet neuztvēru to ļoti traģiski. Man ir liels atbalsts – visa māmiņu grupa lūdz. Cilvēku no slimības gultas var pacelt pat viena bērna lūgšana – tā ir bijis! Nepatīkamākās ir sāpes, bet pēc tam izrādās, ka ir zāles. Tā ir dzīves pieredze, kurai bija jāiziet cauri.

Kas ir jūsu ticības stiprinājums ikdienā?

No rīta, kad manējie dodas uz skolu, ieslēdzu Kristīgo radio, kur ir lūgšana. Kopīgi lūdzot ar visu Latviju, ir sajūta, ka pieaug spārniņi. Ja neizdodas no rīta izlasīt dienas lozungu, diena ir grūtāka. Cenšos likt sevi Dieva vadībā, bet ir ļoti svarīgi no rīta palūgt. Protams, ir dažādas dienas, ir bijis, ka pati nevaru palūgt, bet tāpēc mums ir mūsu mīļie un draudze. Ja atnāc uz baznīcu un nevienu nepazīsti, ir grūti, bet tiklīdz sāku iet uz māmiņu grupu, viss izmainījās. Nākt rutīnas pēc būtu muļķīgi; viss atklājas, kad sāk veidoties attiecības ar draudzi. Esmu, piemēram, ļoti pateicīga, ka ir Svētdienas skolas nodarbības pieaugušajiem!

Ko jūs novēlat draudzei un katram lasītājam?

Draudzei un mums katram vēlu turpināties!


Intervēja Edgars Gertners


 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv