jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija Tēvu dienas noskaņās
Intervija Tēvu dienas noskaņās

Septembrī svinam Tēvu dienu, tāpēc šoreiz uz sarunu esam aicinājuši divus mūsu draudzes tēvus – Arni Upīti un Silvestru Lūsi.

 

Kādas ir jūsu atmiņas par brīdi, kad pirmoreiz uzzinājāt, ka kļūsiet par tēvu?

Arnis Upītis: Tas bija pasen. Katrā ziņā tās bija patīkamas emocijas, taču precīzu brīdi neatceros.

Silvestrs Lūsis: Es gan atceros, jo tas notika salīdzinoši nesen. Pirmās emocijas bija prieks, taču tas nebija pārsteigums, jo mēs ar sievu uz to gājām apzināti. Drīzāk tajā brīdī iestājās apziņa, ka tā ir realitāte, nevis notikums tālā nākotnē.



No jūsu pieredzes – ar ko atšķiras vīrs un vīrs-tēvs?

Arnis: Pieaug atbildības sajūta.

Kas slēpjas zem vārda atbildība”?

Arnis: Bija jāsāk vairāk domāt par ģimeni – kur visiem palikt. Protams, arī pelnīšana. Es strādāju Rīgas Tehniskajā Universitātē par laborantu, un tur neko daudz nopelnīt nevarēja. Tēvs bija iemācījis šo to no galdniecības, audzējām puķes. Padomju laikā bija grūti – joprojām atceros smagās veļas mazgāšanas dienas, kad visi sēdēja, vārīja katlus, skaloja drēbes. Tam visam bija jāgatavojas, un laiks ar ģimeni jāpavada vairāk.

Silvestrs: Mums ir mazliet vieglāk, jo katli ar drēbēm nav jāvāra, taču arī man veidojās lielāka atbildība. Līdz ar bērnu saproti, ka ir vēl kāds, kurš pat nevis rēķinās ar tevi, bet nevar bez tevis iztikt. Tas nav mājdzīvnieks, ko vari uzticēt kādam citam. Arī apkārtējie sagaida, ka būsi atbildīgs par jauno cilvēku. Kad uzzināju, ka būšu tēvs, man nebija darba, taču nebija arī stresa, jo aptuveni zināju, ko darīšu.

Kad vīrietis ir gatavs kļūt par tēvu?

Arnis: Man tādas gatavības nebija. Ar sievu bijām izrunājuši, ka vēlamies trīs bērnus jaunībā, nevis gados. Mēs atšķīrāmies no šodienas cilvēkiem, kas vispirms grib nodrošināties materiāli. Mums palīdzēja vecāki un vecvecāki, par materiālo pusi nedomājām. Kad apzinies, ka bērns ir lielākā vērtība, tad saproti, ka neko vairāk nevajag.

Kā līdz tai apziņai izaugt?

Arnis: Tas atnāk ar laiku, momentā tas nenotika.

Silvestrs: Attiecībā uz materiālajām lietām gatavība, visticamāk, nepienāks nekad, jo mēs visu laiku gaidām uz apstākļiem un tā gaidīšana var ilgt mūžību. Ar gatavību es vairāk saprotu gatavību pieņemt lēmumu – jā, mēs audzināsim bērnu. Cilvēki bieži vien aizbildinās ar fiziskajiem trūkumiem, bet, ja paskatās, ka mazāk attīstītās valstīs arī uzaudzina bērnus un ka to var izdarīt arī ne pārāk labos sadzīves apstākļos, tad materiālās latiņas likšana izklausās pēc atrunām. Nav jāskatās pat uz citām valstīm: piemēram, kad es piedzimu, maniem vecākiem, šķiet, nekas nepiederēja, bet viss notika.

Līdz ar jauniem pienākumiem no kaut kā ir arī jāatsakās. No kā jūs esat atteikušies bērnu dēļ?

Arnis: Brīvais laiks un hobiji bija jāliek malā, un tajā laikā jāspēlējas ar bērnu. Atceros, ka man bija jāstrādā – blakus noklāju sedziņu bērnam, bet viņš jau pēc minūtes ir nost. No vienas puses, bērns traucē darīt darbu, bet, ja apzinies, ka tas ir tavs bērns un nākotne, tur nav, ko runāt. Uzskatu, ka bērna audzināšana ir jāuzņemas gan vīram, gan sievai.

Jūs iepriekš minējāt, ka bērnus plānojāt. Kāda ir attieksme un gaidas pret bērna dzimumu, ko nevar izplānot?

Silvestrs: Pēc manas dzīves pārliecības, plānot vajag to, kas ir tieši no mums atkarīgs, bet tas, ko nevar noteikt, nav jāplāno. Protams, var jau domāt, ka mans dēls izaugs stiprs un viņam patiks spēlēties ar mašīnu, ko esmu viņam nopircis, kā, piemēram, domāja mans paps. Taču man bērnībā mašīnas interesēja maz, un, pēc mammas sacītā, paps par to bija bēdīgs, jo viņam ļoti patika mašīnas – viņš tās zīmēja un taisīja dizainus. Savukārt man vairāk patika cilvēciņi, pat lelles un kaut kas tāds. Jātver tas, kas nāk, un priecīgi tas jāsaņem.

Arnis: Mēs plānojām bērnu, bet nebija svarīgi, vai būs zēns vai meitene.

Vai ir kāda mācība, ko esat saņēmuši no sava tēva un izmantojuši arī savā pieredzē?

Silvestrs: Mans paps ļoti daudz laika pavadīja, ar mums spēlējoties, – to es noteikti paņemšu līdzi. Paps arī strādāja, taču kopā pavadītais laiks bija tik kvalitatīvs, ka tā šķita ļoti daudz. Atceroties spēles, ko spēlējām, scenārijus, ko viņš izdomāja, mājas, ko būvējām, – tas bija tiešām kvalitatīvi.

Arnis: Uzaugu šķirtā ģimenē, bet vecāki dzīvoja blakus. Pa nedēļas vidu vairāk bijām savā vaļā, pa nedēļas nogalēm – kopā ar vecākiem. No tēva esmu pārņēmis darba tikumu, jo viņš bija ļoti labs koka amatnieks. Godīgums un tiešums arī man no viņa. Tētis bija makšķernieks un pa sestdienām, svētdienām visus brāļus pēc kārtas sēdināja savam mocītim aizmugurē un veda uz copi. Braucām arī sēņot un ogot – tie bija regulāri pasākumi. To es centos darīt arī ar saviem bērniem.

Kas ir būtiskākais, lai bērnus izaudzinātu par normāliem” cilvēkiem?

Arnis: Pats sākums un pamats ir dabūt viņus pie Dieva, iesaistīt Svētdienas skolā, palīdzēt saprast, ka Dievs ir prioritāte. Man par Dievu stāstīja vecāmāte. Viņa teica: „Tu vari ticēt vai neticēt, bet zini, ka tāds Dievs ir!” Toreiz es vēl to neapzinājos; tikai šodien saprotu, cik tas bija izšķiroši svarīgi.

Silvestrs: Jā, vispirms vajag kaut vai pieraduma pēc vest bērnu uz baznīcu. Dažreiz vecāki saka: bērni neko nesaprot un baznīcā nav interesanti – kāda jēga viņus vest? Pēc manām domām, tas ir normāli, ka aizej, un nav normāli, ka svētdienā neaizej uz baznīcu, jo tad kaut kā pietrūkst. Praktiskās audzināšanas ziņā pats svarīgākais ir saruna ar bērniem. Manam vecākajam dēlam Namejam ir divi gadi, un iepriekš es nestādījos priekšā, ka tik mazs bērns varētu kaut ko saprast. Tagad secinu, ka no pusgada Namejs jau ļoti labi ir sapratis, ko viņam teicām. Ar bērnu ir jāparunā, un pēc dažām reizēm viņam viss ir skaidrs, piemēram, ka viņam pašam jāsakārto mantas un man tas nav jādara. Tāpēc arī kristīgā audzināšana no mazotnes ir ļoti būtiska – bērni mācās.

Baznīca runā par Dievu Tēvu, kas ir vislabākais. Vai jūs par to esat izjutuši greizsirdību?

Arnis: Starp mums nav konkurences. Ja bērns apzinās, ka es esmu fiziskais tēvs un Dievs ir garīgais tēvs, pie kura bērns var vērsties arī tad, ja uz mani, piemēram, ir sadusmojies, tad viss ir kārtībā. No sākuma bērni ir tramīgi un nepaklausīgi, bet baznīcā viņi izmainās – paliek mierīgāki.

Populārā Rakstu vieta no Jāņa evaņģēlija 3:16 runā par Dievu kā mīlestības avotu, bet Bībelē lasām arī stāstu, piemēram, par Ābrahāmu, kurš Dieva dēļ bija gatavs upurēt savu dēlu Īzaku. Kā jūs saprotat šīs Rakstu vietas?

Arnis: Tā ir uzticība Dievam, ja spēj paņemt dēlu, vest uz kalnu un esi gatavs viņu Dievam upurēt. Tas ir pārbaudījums, cik esi gatavs Viņam klausīt. Ja esi gatavs klausīt lielās lietās, Dievs to novērtē, un tu paklausīsi arī mazās lietās.

Silvestrs: Notikums ar Ābrahāmu šķiet ārprātīgs, bet beigās lasām, ka Dievs bērna upuri negribēja. Tas ir jautājums par paklausību un uzticēšanos. To var salīdzināt ar citām, mazākām, lietām dzīvē, ko mums ik pa laikam vajag upurēt Dievam. Kad esam, piemēram, izvēles priekšā – iet kristīgo vai pasaules ceļu. Bieži vien mēs ar tādām mazām lietām netiekam galā, un tad nāk lielie pārbaudījumi – kā Ābrahāmam. Es varu tikai lūgt Dievam, lai man tāda izvēle nekad nebūtu jāizdara, jo, iespējams, es nevarētu upurēt savu dēlu.

Pēc maniem novērojumiem, Rietumeiropā vīrietis un tēvs mūsdienās apzināti tiek degradēts kā nevērtīgs. Gandrīz vai jākaunas, ka esi vīrietis. Vai arī jūs to izjūtat?

Silvestrs: Visos laikos vērtības, uz kurām balstās kristīgā pasaule, ir noliktas kā mazsvarīgas, mēģinot pierādīt, ka tās ir tikai pasakas. Tas attiecas gan uz Dieva un cilvēka attiecībām, gan jautājumu, vai cilvēks ir garīga būtne vai tikai gaļa, un citiem. Mani šie procesi neizbrīna, jo tas pats notika Ēdenes dārzā. Mēs jau varam uzskatīt, ka cilvēki neko kaitīgu nedara, piemēram, cenšoties nolikt sievieti un vīrieti vienos svaru kausos. Tas jau it kā nav nekas traks, ja apgalvo, ka tēvs nekādā veidā nav privileģēts, ka viņu nedrīkst saukt par ģimenes galvu, jo tā netiek respektēta sieviete. Kāds šādiem spriedumiem sakars ar kristietību? Nejauša ļaunuma nav – tam vienmēr apakšā ir shēma un doma. Kad to visu saliec kopā, tad redzi, ka katra „nevainīga doma” sit pa kristietības pīlāriem, lai mazinātu uzticību kristīgās pasaules uzskatam, kas līdz šim Rietumu sabiedrībā ir valdījis kā norma.

Arnis: Padomju laikā, piemēram, alimenti bija jāmaksā, bet tagad no tiem mēģina tikt vaļā. Ja esi vīrietis un tēvs, es nesaprotu, kā vari necensties bērnam palīdzēt. Es uzskatu, ka mūsdienās pazūd kristīgās vērtības, kas agrāk bija paceltas maksimālā līmenī – bija Dieva bijāšana. Tagad kristiešus vajā tik ļoti, ka ir skaidri redzams – cilvēce iet uz elli. Vajag cilvēkam atkal iedot pa pieri, lai viņš saprastu, kas notiek. Deviņdesmitajos gados visi gāja baznīcā. Cilvēki saprata, ka ne jau mēs izcīnījām neatkarību, bet Dievs parādīja ceļu, kā to sasniegt. Pagājuši divdesmit pieci gadi, un viss ir aizmirsts.

Jūsu uzburtā aina neraisa vēlmi radīt bērnus, jo skats uz pasauli nav tas gaišākais. Kāpēc mūsdienās vajadzētu radīt bērnus?

Silvestrs: Piedzimstot šajā pasaulē, bērns nenonāks vislaimīgākajā vietā. Bērna radīšana nav tikai cilvēka lēmums – tā ir Dieva dāvana, ka esam aicināti piedalīties radīšanā, par ko sākotnēji atbildīgs ir tikai Dievs.

Arnis: Par to nevajag uztraukties – radīt vai neradīt bērnus. Tas ir jādara! Bībelē rakstīts: ja ir grūti laiki, Dievs savus bērnus ņem pie sevis un parūpējas.

Silvestrs: Mēs nevaram zināt, vai šis cilvēks būs nākamais Jona, kam jāsludina Ninivē, vai Noa, kam paredzēts glābt cilvēci. Tas ir Dieva instruments, un, ja mums ir dota iespēja radīt, mums tas ir jādara. Kā jau viss kristietībā, arī šis aicinājums ir jāpiedzīvo personīgi.

Kas ir foršākais no tēva dzīves?

Arnis: Man visvairāk atmiņā ir laiks, kad bērni vēl auga un mēs bijām laukos. Turp mēs braucām sestdienās un svētdienās, un vienmēr bija sajūta, ka gribas tur būt. Tolaik mēs pie Kunga vēl nebijām – tas ir vienīgais, kas jānožēlo.

Silvestrs: Mani fascinē tas, ka redzu, kā bērni aug pa dienām. Namejs vienā dienā kaut ko neprot, bet nākamajā jau prot. Mazie sasniegumi man ļoti patīk, taču ar skatu nākotnē es gribētu, lai arī mani bērni pie manis labprāt brauktu ciemos. Manuprāt, tā nav norma, ka vecāki bērniem ir čomu statusā, bet svarīgi ir labās attiecības saglabāt visas dzīves laikā.

Ko novēlat topošajiem tēviem?

Silvestrs: Nu ko – just do it! (Smejas)

Arnis: Ir jāvēršas pie Kunga un jāmēģina izlūgt, runāt ar Dievu, lai noskaidrotu Viņa domas. Mēs neizdomāsim neko labāku par to, ko Viņš mums pateiks. Lūdzot Dievu, parādās ceļš.

Silvestrs: Ne tikai bērna jautājumā.

 

Intervēja Edgars Gertners


 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv