jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Lielā intervija ar Laimdotu Kalnu
Lielā intervija ar Laimdotu Kalnu
Kad LAIMDOTAI KALNAI teicu, ka intervijā runāsim par Bībeli un Dieva vārda studēšanu, viņa uzreiz izsaucās: „„Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem” (Ps 119:105) – šis pants ir mans vadonis visos manos ceļos!” Par to arī runājām – par Dieva vārdu, kas spēcina un iedvesmo, par ciešanām, par kurām pateikties, un piepildītiem sapņiem. 

Jūs Jēzus draudzē oficiāli esat jau no 1991. gada. Kā nonācāt līdz mūsu draudzei?

Pēc tam, kad tēvu, kas bija luterāņu mācītājs Teodors Valters, izsūtīja uz Krieviju, es no Budbergas atbraucu uz Rīgu un sākumā gāju uz Reformātu draudzi Mārstaļu ielā, kur kalpoja mācītājs Haralds Kalniņš. Es biju tikko beigusi vidusskolu un pārcēlusies uz Rīgu, meklējot darbu. Mācītājs Kalniņš bija brīnišķīgs un kļuva par manu garīgo tēvu. Tas bija īpaši svarīgi laikā, kad mans tēvs sešus gadus bija prom izsūtījumā. Kad padomju vara Mārstaļu ielas namu draudzei atņēma, mācītājs Kalniņš sāka kalpot Jēzus draudzē. Es līdz ar viņu pārnācu uz šo draudzi.



Kas jums patīk luteriskajā Baznīcā?

Man ļoti patīk, ka mums ir Svētais Mielasts, kas ir ne tikai piemiņas mielasts, bet mēs baudām tieši Kristus miesu un asinis. Pēc Mielasta es esmu piepildīta ar tādu spēku un brīnišķu sajūtu! To nevaru izteikt, varu vien Tam Kungam pateikties! Tāpēc nesaprotu, kāpēc ir cilvēki, kas negrib nākt uz dievkalpojumu un pie Mielasta. Man tas ir ļoti vajadzīgs.

Kā bija padomju laikā būt mācītāja bērnam?

Bauskas vidusskolā direktors mūs ļoti uzpasēja. Bauskā gāju luterāņu baznīcā – mums neaizliedza, bet bija, kas izseko, tāpēc arī, skolu beidzot, manā raksturojumā nekas labs nebija rakstīts. Bet atceros arī labos laikus pirms padomju gadiem, kad līdz ceturtajai klasei vēl varēju mācīties ticības mācību, – tas bija brīnišķīgi.

Vai jūs ģimenē kopā lasījāt Bībeli?

Protams! Mums mājās katru rītu bija lūgšana pie altāra. Mēs arī dziedājām korāļus no Dziesmu grāmatas. Manam tēvam bija ļoti laba balss. Arī vakaros mums kopā bija lūgšanas. Tētim nebija dēla, mēs bijām trīs māsas. Viņš ļoti gribēja, lai kāds sekotu viņa pēdās mācītāja amatā, un tagad redzu, ka viņa vēlme tiešām ir piepildījusies, – mana meita Kristīna ir sludinātāja, misionāre.

Esmu dzirdējusi, ka jums ir ļoti talantīga, muzikāla ģimene.

Jā, arī man ir laba balss, es savulaik mācījos mūziku privātstundās. Manam tētim bija ļoti laba dzirde, viņš visu varēja uz klavierēm spēlēt pēc dzirdes. Viņš spēlēja arī mutes ermoņikas. Citi teica, ka viņa tenora balss ir tik laba, ka viņam jāiet strādāt operā par solistu. Es savulaik dziedāju korī „Juventus”, un ar to izbraukājām daudzas zemes. Man ļoti patīk ceļot.

Mārtiņš Luters ir teicis: „Bībele ir mūsu vīnadārzs. Tajā mums visiem būs strādāt un nopūlēties.” Kā jums liekas – ko nozīmē strādāt un nopūlēties Bībeles vīnadārzā?

Kas tur ko nopūlēties! Bībele man dod spēku un izturību! Bet nopūlēties vajag, atliekot laiku Bībeles lasīšanai. Mans laiks tagad ir no rītiem – es stundu pusotru noteikti lasu Dieva vārdu, lūdzu un aizlūdzu par savējiem un draudzi. Draudzes māsas man piezvana un lūdz aizlūgt. Es ilgus gadus darbojos diakonijā. Kolīdz mūsu draudzē izveidojās diakonija, es tur sāku kalpot. Mēs gājām pie veciem cilvēkiem, kopā lūdzāmies un lasījām Rakstus, nesu viņiem „Jēzus Draudzes Dzīvi”, izvadājām svētku paciņas. Es vēl joprojām aizbraucu ciemos pie kādas māsas, kas vairs nevar atnākt uz baznīcu. Mēs runājamies, kopā lūdzamies un lasām Dieva vārdu.

Bībele mani iedvesmo, tā dod man prieku un sapratni! Šodien izlasīju Vēstules romiešiem 12. nodaļu – kolosāla! Piedod, nepārmet, nesatraucies, dod tam, kam vajadzīgs, palīdzi – kaut ar labu vārdu vai mīļu acu skatu! Tas mums ir vajadzīgs, bet pats cilvēks to nevar, mans spēks ir vājš. To var izdarīt tikai Tā Kunga spēkā! Esmu izlasījusi visu Bībeli un gājusi arī uz Bībeles skolām, Mazo Lutera akadēmiju. Savulaik diakonijā kopā ar mācītāju Pavasaru studējām Jesajas grāmatu. Bībele ir mans vadonis. Ja arī ir smagi brīži, tad es krītu ceļos un ņemu Bībeli. Kad nāca karš un mēs ar ģimeni bēgām projām, mēs cerējām, ka varēsim kā citi aizbraukt uz Vāciju vai Ameriku, bet Dievs tā nebija lēmis, jo Iecavā mūs pārsteidza krievi. Kad pāri lidoja lidmašīnas un mežā no šāvieniem lūza koki, mēs slēpāmies grāvī. Tad es lūdzu Dievu, lai Viņš mani paņem projām, ja paņems arī manus vecākus. Man ļoti negribējās palikt dzīvai, ja paņemtu prom vecākus. Mēs visi izglābāmies. Tētis pēc atgriešanās no Sibīrijas kalpoja līdz pat 84 gadu vecumam un nodzīvoja 95 gadus! Atceros, ka kara laikā mums visām trim māsām pie krūtīm bija piesprausts 91. psalms. Es no māsām esmu visvecākā un, paldies Dievam, vēl turos! Dzīve nav rožu lauks – arī tagad, kad ir kādas problēmas, es Dievam par visu pateicos un nekreņķējos, kas būs rīt vai parīt. Nepaliec nevienam neko parādā, jo tu nezini, cik daudz laika tev ir dots dzīvot!

Vai Bībelē varam atrast atbildes uz visiem dzīves jautājumiem?

Ja Dieva Gars darbojas, tad var atrast. Pats tu neatradīsi. Dieva Gars man pasaka, un tad es atrodu atbildes uz visiem jautājumiem.

Jūs vadāt arī mājas grupiņu.

Jā, 1995. gadā es sāku vadīt mājas grupiņu, jo Dievs mani uzrunāja, ka arī man vajag mājas grupiņu. Daudzi jau ir aizgājuši mūžībā, bet tie seši, kas tagad esam, vienmēr sazvanāmies un lūgšanās visu liekam Dieva priekšā.

Ko tas mums dod, ka ne vien katrs atsevišķi, bet arī kopā lasām Bībeli?

„Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt 18:20). Tu vari arī viens pats lūgt savā kambarī, bet kopā visam ir lielāks svars. Kad kopā studējam Bībeli, tad katrs izsakām savu viedokli, kā to izprotam, un dalāmies pieredzē.

Bībeli mēs lasām, lai iepazītu Dievu, bet, to lasot, noteikti daudz ko uzzinām arī par sevi.

Jā, ļoti daudz kas atveras! Jo biežāk lasa, jo dziļāk tas ieķeras sirdī. Bībele ir izlasīta jau daudz reižu, bet ir jālasa vēl – tas ir spēka avots! Dažreiz jūtu, ka pielavās egoisms, nenovīdība, salīdzināšanas kāre. Kāpēc viņam ir tā, bet man citādi? Kāpēc man nesanāk tāpat kā tam otram? Bet Tas Kungs noliek pie vietas un pasaka: tam, kam ir daudz dots, daudz ir jāatdod. Un man ir ļoti daudz dots! Reiz man bija uznākusi sevis nenovērtēšana – kāpēc es to nevaru izdarīt tā, kā vajadzētu? Tad saprotu, ka tas nav bijis Dieva prāts visu paveikt tā, kā biju iecerējusi, un ka man tas nav vajadzīgs, bet viss, kas ir nepieciešams tieši man, man jau ir! Nevis tas, kas ir otram dots, bet tas, kas nepieciešams man. Katram ir dota sava dāvana un savs uzdevums dzīvē. Gluži kā teikts Bībelē – ne visi varam būt pravieši, dziedinātāji, mācītāji, bet katram Dievs devis savu uzdevumu un talantu. Esmu priecīga un apmierināta ar to, kas man ir dots, bet reizēm tomēr vēl iznāk sev pārmest, ka kaut ko būtu varējusi izdarīt labāk.

Ko jūs tādās reizēs darāt? Kā cīnāties?

Es nometos ceļos pie Tā Kunga un lūdzu piedošanu. Ja esmu ko nepareizi izdarījusi, saku, ka labošos, un lūdzu Viņa palīdzību, lai skaidrāk varētu saklausīt Viņa balsi. Nevis savu balsi. Un tad tā arī ir tā balss, kas dod atbildi, kad uznāk šaubas un neapmierinātība.

Tas Kungs vienmēr manus sapņus ir piepildījis, tāpēc es Viņam esmu lielu pateicību parādā un gribētu vēl kalpot, palīdzēt un labu darīt, kamēr vien dzīvoju. Viņš man ir tik daudz devis, ka to nemaz izteikt nevar! Dievs piepildīja arī manu bērnības sapni – redzēt Izraēlu. Tas bija mans laimīgākais ceļojums, kad varēju būt Bībelē aprakstītajās vietās, tās redzēt un izbaudīt! Tas bija brīnišķīgs sapņu piepildījums.

Ir rakstīts: „Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rm 5:3–5). Esmu laimīga arī tad, kad ir ciešanas un pārbaudījumi, jo viņš manī rada izturību, stiprina ticību un nepamet kaunā, jo ar Dieva mīlestību mūsos ir izlieta cerība. Esmu kļuvusi ļoti bagāta un laimīga Tai Kungā, tāpēc man visu laiku jādomā, ko es vēl labu varētu izdarīt!

Vai garajā ticības dzīvē esat atradusi labāko veidu, kā lasīt un studēt Dieva vārdu?

Es obligāti lasu no rītiem. Lasu kristīgas grāmatas un lasu arī par citām reliģijām, lai zinātu, kā runāt ar citiem, lai varētu viņus saprast, padiskutēt un mācēt izvērtēt, kas atbilst Bībelei. Kristieši Baznīcā tagad sāk dalīties, par ko man ļoti žēl. Es ļoti lūdzu To Kungu, lai mums būtu vienotība. Mums, visiem kristiešiem, ir jālūdz par vienotību! Es kristiešus nešķiroju pēc konfesijām. Mēs visi esam brāļi un māsas, un man ir brāļi un māsas gan katoļu, gan baptistu baznīcās un citur. Nekad neko nedrīkstam pārmest vai nosodīt, jo Dievs redz labāk! Mums citam cits ir jāpieņem, un, ja vien otrs tic mūsu Kungam Kristum, tad mums par to Dievam ir jāpateicas! Mums nav tiesību tiesāt, kritizēt un runāt sliktu par tiem, kas domā citādi. Ļausim Tam Kungam darboties un lūgsim par ekumēnismu, vienotību starp kristiešiem, lai visi varētu cienīt, mīlēt un piedot.

Es gribētu lasītājiem teikt novēlējumu no Salamana pamācību grāmatas: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (Sal pam 3:5–6).



Intervēja Alise Pīrāga


 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv