jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Lielā intervija ar Mežciemu ģimeni
Lielā intervija ar Mežciemu ģimeni
Ja Jēzus draudze būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tas, visticamāk, būtu „ģimene”, jo tā simbolizē vienotību, sirsnību un arī spēku, kas ļauj pārvarēt pat lielākās grūtības. Šoreiz lielos un mazos dzīves jautājumus pārrunājām ar Mežciemu ģimeni – Alīnu, Gustavu un Edvardu (jaunākais brālis Pēteris slimības dēļ intervijā nepiedalījās). Saruna notika draudzes bibliotēkā otrdienas vakarā pēc Svētdienas skolas nodarbībām. 

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Jēzus draudzi?


Gustavs: Atceros svētdienu rītus, kad biju pavisam mazs un ar Edvardu šeit bijām dažreiz, kad bijām atbraukuši no Austrālijas paviesoties. Aktīvāk Jēzus draudzē esmu divus pēdējos gadus.

Edvards: Kad gāju otrajā klasē, tētis mūs aktīvāk sāka vest uz šejieni, un tad aktīvi iesaistījāmies Svētdienas skolā.

Alīna: Es Jēzus draudzē esmu vissenāk – kopš 1996. gada, kad aktuāli bija garīgie meklējumi.

Ņemot vērā deviņdesmito gadu fonu, kāpēc, tavuprāt, ticība tolaik bija svarīga?

A: Man tas bija loģisks solis – neapzināti vienmēr biju dzīvojusi ticīgi. Vecmamma mūsu ģimenē skaitījās ticīgs cilvēks, kaut arī aktīvi baznīcu neapmeklēja. Viņas ticība, manām šodienas acīm raugoties, bija vienkārša. Viņa, piemēram, teica: „Bērniņ, ja tev kādreiz ir grūti, saliec rokas, palūdz un Viņš tev palīdzēs.” Vecmammai nebija viegla dzīve, Otrā pasaules kara laikā viņa gaidīja trešo bērnu, bet viņas dzīvē tas bija pierādījies, ka pat izmisuma apstākļos Dievs dod savu svētību un iztikšanu, tāpēc vecmamma mēdza sacīt: „Dieviņš katram bērnam līdzi iedod savu daļu.”

Pirmo reizi apzināti uz dievkalpojumu biju 1984. gadā, kad tai pašai vecmammai bija zelta kāzas. Viņa gribēja tikai vienu – lai visa ģimene aizietu uz Jāņa baznīcu, kur viņi ar vecotēvu bija laulājušies. Man toreiz dievkalpojumā bija garlaicīgi, bet tas bija īpašs notikums, kas joprojām palicis atmiņā. Vecmamma bija malacis, ka mūs aizvilka uz dievkalpojumu!

Domāju, ka deviņdesmito gadu sākumā daudziem ticība bija aktuāla tēma. Tas bija pārmaiņu laiks, un cilvēki par garīgām tēmām runāja gan ģimenē, gan darbā.

Vai jaunieši runā par Dievu?

G: Tie, kuri iet uz baznīcu, par Dievu runā, bet citi ne.

A: Katrs jau savu pareizo cilvēku satiek. Mana pieredze bija šāda: toreiz tikko bija nodibinājusies Reformātu Bībeles draudze un tur piedzīvoju pirmo kristīgo nometni, kas bija ļoti svētīga. Tajā draudzē satiku arī savu nākamo vīru, bet viņam tur nepatika. Viņš zināja mācītāju Erbertu, zināja, ka viņam šeit patiks, un tā sākām nākt uz Jēzus draudzi. 1997. gadā šeit tiku iesvētīta, un šogad augustā būs 20 gadi, kopš esmu Jēzus draudzē. Visi bērni ir kristīti šeit.

Iepriekš minējāt, ka aizbraucāt uz Austrāliju. Kāpēc?

A: Mans vīrs bija dzimis un audzis Austrālijā, un tas bija loģisks solis. Piedzima Gustavs, es biju bērna kopšanas atvaļinājumā, vīrs bija aizgājis no darba, un bija doma aizbraukt ciemos, atrādīt bērnu, apmēram pusgadu padzīvot un braukt atpakaļ. Sanāca tā, ka sākām tur mācīties, piedzima Edvards un beigās nodzīvojām tur septiņarpus gadus.

Kādas svešumā bija iespējas veidot garīgo dzīvi?

A: Tur bija luterāņu draudzes, arī latviešu luteriskā draudze, kuru sākumā apmeklējām. Tur bija ļoti spēcīgs sabiedriskais faktors – bija grūti izšķirt, kur beidzas garīgā dzīve un kur sākas sabiedriskās organizācijas dzīve. Mums labāk pie sirds gāja baptistu baznīca, kas bija tuvāk pie mājas. Es tur strādāju dienas centrā, kura uzdevums bija sasniegt cilvēkus, kuri neiet baznīcā. Piemēram, rītos tur māmiņām ar bērniem bija rotaļu grupas, jo Austrālijā bērni lielākoties neiet uz bērnudārzu. Bija mākslas nodarbības, dziedāšana, garīgo pārrunu grupas, Alfa kurss.

Ar kādām emocijām atceraties to laiku?

G: Atceros to baznīcu un vietu, kur mamma strādāja. Tur bija diezgan garlaicīgi.

E: Es arī atceros mammas darba telpu, bet neko vairāk.

G: Es pat vairāk atceros latviešu draudzi, kur bija skaists dievnams ar lieliem logiem.

A: Starp citu, Svētā krusta Melburnas baznīca tiek pārdota. Vecie cilvēki vairs nespēj to uzturēt, jaunie tur neiet, un ideja par latviešu baznīcu tur sevi ir izsmēlusi.

Vai uz luterāņu draudzi negājāt tikai tāpēc, ka baptistu dievnams bija tuvāk mājām?

A: Jāatzīst, ka Austrālijā garīgā dzīve man negāja pie sirds. Latviešu draudzes mācītājs bija no Amerikas, un viņš uzskatīja, ka Dievs ir jebkurā vietā, tāpēc garīga piesiešanās vienai teritorijai viņam nebija saprotama. Viņš uzskatīja, ka ar šo tēmu ir jāstrādā un no tā jātiek vaļā. Bet mans garīgums tomēr ir saistīts ar Latviju, jo man ir svarīgi, kādā valodā klausos sprediķi un kādā notiek lūgšanas; ir svarīgi, ka tie cilvēki, ar kuriem esmu vienā draudzē, ir radniecīga temperamenta, emocionāli līdzīgi. Man ir būtiski, kādas dziesmas dziedam, cik atļaujamies būt nopietni vai mazāk nopietni, cik sprediķi ir agresīvi vai maigi. Šīs atšķirības var pamanīt tikai tad, kad esi prom. Man tas bija garīgu izaicinājumu laiks, un biju priecīga tikt atpakaļ.

Bija viegli atkal iedzīvoties Latvijā?

A: Atgriešanās laiks nebija viegls – dzīvojām pie maniem vecākiem Jūrmalā, mums nebija mašīnas. Kādu laiku gājām uz baznīcu Dubultos, jo tā bija tuvāk. Bijām pārņemti ar savas dzīves sakārtošanu, tāpēc neatnācām uzreiz atkal uz Jēzus draudzi.

Tagad gan dievkalpojumos esat pat ļoti regulāri.

A: Bija laiks, kad bērni bija mazāki un bija grūti viņus pielauzt no rīta piecelties. Bieži es vienkārši padevos. Tagad, kad paši ir žigli augšā, ar nākšanu sokas labāk.

G: Man patīk, ka esam visi kopā, tāpēc tagad arī es reizēm svētdienās kādu pastumju, lai mēs visi paspētu.

Kā jūs praktizējat garīgo dzīvi ikdienā?

G: Savu ticību mēs kopjam individuāli. Kopā Bībeli nelasām, taču šeit, bibliotēkā, atpazīstu dažas grāmatas, ko bērnībā esam lasījuši.

A: Mums ir kopīga galda lūgšana, kurā ir galvenie pieturas punkti: pateicamies par to, kas mums dots, kā arī lūdzam par izsalkušajiem. Es kā mamma diezgan daudz esmu dalījusies savā pieredzē; domāju, ka esmu atklāta attiecībā uz saviem uzskatiem. Mani ir svarīgi, lai bērniem būtu ticība.

G: Noteikti, ka tā ir, bet grūti jau salīdzināt, jo tu mums esi vienīgā mamma. Iespējams, ka citiem nav tā, ka mamma padalās ar personīgajiem pārdzīvojumiem.

Cik viegli ir parādīt citiem, ka esat kristieši?

G: Ir diezgan jūtams, ka citi mūsu vecuma jaunieši nav kristieši. Viņiem nav tādas domāšanas un pašpārliecinātības, ka zini, ka Dievs tevi mīl. Es jūtos labi, citi manu ticību respektē.

E: Esmu jutis, ka skolā daudzi kaunas publiski pateikt, ka viņi ir kristieši. Man tādas problēmas nav. Ja kāds jautā, vai esmu, tad diezgan lepni atbildu, ka esmu, taču kristīgās vērtības citiem neuzspiežu.

A: Darbavietā cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas laulājušies baznīcā un noteikti iet Ziemsvētkos, bet citā laikā dievkalpojumus neapmeklē. Ir cilvēki, kuriem ir interesanti parunāties, bet nākamais solis netiek sperts. Reizēm uz galda nolieku mūsu draudzes kartītes ar dievkalpojumu laikiem. Tajā brīdī cilvēki saka lielu paldies, bet dievkalpojumos viņus vēl neesmu redzējusi. Ar vārdiem par savu ticību nejūtos spēcīga liecināt, vairāk liecinu ar to, kāda esmu, kā rīkojos, kā izturos pret citiem cilvēkiem. Manā gadījumā tas runā labāk par vārdiem.

Vai esat ticības dēļ piedzīvojuši kādas konfrontācijas?

A: Nē.

G: Parasti sirdī jūtu, ka ir tikai divi ceļi. Gadās iet gan vienu, gan otru.

E: Dzīvē ļoti bieži gadās situācijas, kad jāizvēlas starp vieglo un kristīgo ceļu. Dažkārt eju vieglo, bet biežāk cenšos iet to grūtāko ceļu.

Atļaušos jūs paprovocēt – kāpēc iet šo grūto ceļu?

G: Tāpēc, ka kristīgais Dievs visu loģiski savelk kopā. Ir tādi, kas saka – Bībele ir viltota un tā tālāk, bet man kristīgā vēsts šķiet ļoti sakarīga, saprotama un loģiska.

E: Man dzīvē ir bijuši notikumi, kam nav cita racionāla izskaidrojuma kā vien Dievs. Piemēram, reiz gāju peldēties un man kabatā bija svarīga atslēga. Ja to pazaudētu, būtu lielas nepatikšanas. Nezinu pat, kā tā atslēga gadījās man kabatā. Peldējos, sagrābu ar plaukstu ūdeni, un tajā bija šī atslēga.

G: Es arī jūtu Dieva klātbūtni savā dzīvē, un tas ir izšķiroši.

A: Lai jauniešiem būtu atvērtas sirdis ticībai – tā vienmēr ir bijusi mana sirds vēlme. Es pati esmu augusi citādi – mums ģimenē, izņemot vecmāmiņu, nebija ticīgu cilvēku. Esmu piedzīvojusi pārbaudījumus un šaubas. Piemēram, kad skaitu Tēvreizi, man ir trīs četras reizes jāsaka „Tavs prāts lai notiek”. Man ir spēcīgs pretestības gars un gribas, lai notiek, kā es gribu; droši vien tāpēc arī dažādi pārbaudījumi ir bijuši. Sarunas ar Dievu man ir ļoti dažādas, un tajās daudz ieskanas jautājums „kāpēc?”. No vienas puses, mums ir ļoti svētīta dzīve, bet daudz ko man nav bijis viegli pieņemt, piemēram, to, ka puišu tētis ir miris...

Vai Jēzus draudzē esat guvuši kādu piepildījumu savām cilvēciskajām ilgām?

A: Piedalos māmiņu grupā, un tur ir sadraudzība ar sirsnīgām sievietēm, ar kurām varu padalīties tā, kā nekur citur. Sapratne un pieņemošā sirsnība ir ļoti jūtamas. Šogad sāku palīdzēt Svētdienas skolā, un arī tur ir ļoti sirsnīgi. Te kopābūšana balstās uz pilnīgi citiem pamatiem nekā citur, piemēram, darbā, kur katrs vairāk raugās uz savu ieguvumu un vērtē pragmatiskāk. Protams, braucam arī uz draudzes nometnēm; tas mums kā ģimenei ir īpašs laiks.

G: Esmu vēl jaunietis un domāju, ka paredzamā nākotnē draudzēšos un uzaugšu kopā ar draudzes vienaudžiem. Tas ir ļoti vērtīgi, jo varam cits citu atbalstīt, un tas man ir svarīgākais. Jēzus draudze ir ļoti sirsnīga un gatava palīdzēt – atliek tikai paprasīt.

E: Latvijā nav daudz kristīgu jauniešu, bet šeit visus vieno Kristus. Pēc 20 gadiem, visdrīzāk, visi joprojām būsim vienā draudzē.

Šī mēneša tēma ir „Svētīga dzīve, ko cilvēks nedzīvo sev, bet savam tuvākam, kalpodams ar mācību un palīdzību”. Ko jums nozīmē kalpošana?

A: Es parasti neatsaku, ja mani uzrunā. Laikietilpīgas lietas labprāt neuzņemos, bet otrdienu vakaros darboties ar bērniem man ļoti patīk. Domāju, ka mums kā ģimenei kādam palīdzēt nav grūti. Ja ir iespēja, cenšos atbalstīt arī ar finansēm. Tas pat reizēm ir vieglāk nekā ieguldīt laiku.

G: Dažas reizes esmu palīdzējis greznot baznīcu, bet šis man ir sāpīgs jautājums, jo daudzi jautā, kad kalpošu, kad palīdzēšu. Cik esmu dzirdējis, kalpošana ir ne tikai darbs, bet arī ieguvums, tāpēc ceru, ka tuvākajā nākotnē arī sākšu kalpot – visticamāk, jauniešos.

E: Bieži vien no sava maka iemetu ziedojumu kastītē. Vienu reizi esmu kalpojis, lasot Bībeles pantu Ziemsvētkos. Pēc tam jutos ļoti labi.

Ja būtu kādam jāpastāsta par Jēzus draudzi, ko jūs teiktu?

A: Jēzus baznīcā ir labs līdzsvars – dziļa cieņa pret tradīciju un vienlaikus ļoti pieņemoša, bet ne visu akceptējoša attieksme pret pārmaiņām. Man tāds skats uz garīgo dzīvi ir ļoti tuvs.

Kādu jūs redzat Jēzus draudzi pēc gadiem divdesmit, un kur šajā bildē esat jūs?

G: Sapņoju, ka draudzē būsim kuplākā pulkā, ka cilvēki sabiedrībā vairāk apdomās Dieva lomu savā dzīvē un nedomās, ka tikai trakie svētdienās iet uz baznīcu. Es pats noklausīšos sprediķi no sākuma līdz galam – tagad reizēm sprediķa laikā aizpeldu.

E: Ceru, ka uz baznīcu nāks vairāk cilvēku. Sevi redzu svētdienās augšā balkonā.

A: Es jūtu, ka garīgais ceļš nav viegls, noteikti būs pavērsieni. Draudzes nometnēs esmu domājusi, ka vēlos būt kā mūsu sirmās kundzes, kuras ne par ko nesūdzas un ir priecīgas. Tāda es vēlos būt, un novēlu to piedzīvot arī citiem!


Intervēja Edgars Gertners

 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv