jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Lielā intervija ar Māri Dozi
Lielā intervija ar Māri Dozi

MĀRIS DOZE ir viens no Jēzus draudzes pērminderiem, taču tikai retais zina, ka viņš strādājis kopā ar diviem Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapiem, studējis teoloģijas seminārā un ar nākamo sievu Vijolīti iepazinies pēc vietējo huligānu uzbrukuma mēģinājuma Krustpils baznīcas dārzā.

 

Jēzus draudzē vairums tevi pazīst kā pērminderi. Kāds ir tavs stāsts par ceļu pie Dieva?



Man bija tā svētība, ka mamma un tētis bija ticīgi cilvēki, tāpēc jau kā mazs bērns gāju viņiem līdzi uz baznīcu, Ziemsvētkos mācījos dzejolīšus un pie eglītes skaitīju. Kad biju tīnis, manā dzīvē notika lūzums. Kā jau katru vasaru, es braucu uz laukiem, un tur bija citi draugi un arī citas intereses, ne baznīca. Taču tieši laukos piedzīvoju stipru Dieva pieskārienu. Tad mana dzīve mainījās un es sāku saprast, ka Dievs ir, ka man Viņš ir jāmeklē un jāklausa.

Kā tas notika?

Tas bija sajūtams ne vien garīgi, bet arī fiziski. Tas notika naktī, biju nosvīdis slapjš, nometos ceļos pie gultas un lūdzu Dievam piedošanu par savu dzīvi. Man bija aptuveni trīspadsmit gadu.

Ir dažādi uzskati, un mēdz pat jautāt – vai bērniem maz piemīt ticība?

Man šķiet, ka tas notika tikai tāpēc, ka vecāki bija par mani lūguši, un tā bija Dieva žēlastība. Tā ir liela žēlastība – sajust, ka Dievs ir, nevis tikai par to izlasīt vai dzirdēt, ko kāds tev stāsta un skaidro. Kad tu pats Viņu piedzīvo, tad neviens vairs nevar pateikt, ka Dieva nav. Kaut katrs to varētu piedzīvot!

Tava lūgšana tonakt bija ar kādiem Bībeles pantiem?

Nē, tolaik es Bībeli nelasīju. Šķiet, ka pa īstam tikai tagad esmu sācis to lasīt.

Vai kopš tās nakts tavā ticības ceļā bijuši vēl kādi spilgti pārdzīvojumi?

Ir bijusi Dieva vadība – viena ir tā, kas notiek katru dienu, ko pat nepiefiksējam, bet ir bijuši arī emocionāli brīži, jā. Piemēram, kad pabeidzu astoņgadīgo skolu un stājos tehnikumā, gatavojos iet uz auto remonta un apkopes novirzienu. Tur bija ļoti liels konkurss – trīsdesmit pieņēma, bet pieteikušies bija kādi simt piecdesmit. Man bija sagatavotas klades ar biļešu jautājumiem. Eksāmena rītā mamma saka – paskaties to un to biļetes numuru, es nosapņoju, ka tu to biļeti izvilksi. Tā arī izdarīju. Aizgāju uz eksāmenu, un tur uz galda izliktas vairākas biļetes; stāvu un domāju – kuru ņemt? Beigās paņemu vienu, un tai ir cits numurs, bet lasu, kāds tad ir jautājums – tieši tas, ko no rīta biju pārlasījis. Tāpēc dabūju labu atzīmi un tiku tehnikumā. Vai, piemēram, kad biju armijā, es neslēpu, ka esmu kristietis. Reiz mani pasauca uz politiskās ideoloģijas nodaļu pie vadītāja un izjautāja, un tieši tad Luteram bija kaut kāda gadadiena. Priekšnieks man saka: „Ja tu esi luterānis, tad tev ir jāzina – kas drīzumā būs par svētkiem?” Un es tieši to zināju.

Vai armijā bija viegli kā kristietim?

Jā, bija viegli. Protams, bija uzbraucieni, kamēr skaitījos jaunais, taču vēlāk jau rotas priekšnieks ar mani runāja par ticību, kad naktī bija jāstāv sardzē. Man dienestā līdzi bija Jāņa evaņģēlijs, ko bija iedevis Sarkandaugavas draudzes mācītājs Ēriks Mesters. To es visur slēpu, jo laiku pa laikam mūs pārbaudīja. Es pamanījos paslēpt Jauno Derību cepurē vai jakā, jo tā tolaik bija mans garīgais stiprinājums.

Ar kādām emocijām atceries Atmodas laiku?

Tolaik es iestājos teoloģijas seminārā, un atceros, ka gāju uz barikādēm un runāju ar cilvēkiem. Pirms tam Černobiļā notika katastrofa un vīriešus iesauca armijā, lai brauktu likvidēt sekas. Aizgāju uz iesaukšanu kolārkreklā, teicu, ka mācos teoloģijas seminārā, un mani nepaņēma. Tā bija pasargāšana no Dieva puses. Pēc tam gan studijas pametu, apprecējos un aizgāju strādāt uz LELB Virsvaldi – sākumā par konsistorijas arhivāru un beigās par kancleru. Kādus astoņus gadus nostrādāju LELB.

Esmu dzirdējis, ka deviņdesmitajos baznīcas bija pilnas, visiem bija slāpes pēc Dieva. Kā tu izdzīvoji šo laiku?

Zini, bija aktivitāte, nenoliedzami. Pats gāju uz Jēzus baznīcu, un te viss notika.

Kā tu nonāci līdz mūsu draudzei?

Apprecējos. Strādāju konsistorijā un divas reizes organizēju luterāņu draudžu vasaras nometnes. Pirmā notika Krustpilī, baznīcas dārzā, kur varēja braukt visi, kas vēlējās.  Tur arī iepazinos ar Vijolīti. Viņa bija no Jēzus draudzes, kas ļoti palīdzēja to pasākumu organizēt.

Tā bija mīlestība no pirmā skatiena?

Tā bija sagadīšanās. Tajā nometnē naktī vietējie ar nūjām nāca pie mums kauties. Man pie vārtiem stāvēja tēta oranžais moskvičs, nobraucu to priekšā vārtiem, ieslēdzu uz viņiem ugunis un jutu, ka aiz manis stāv eņģeļi, jo visi tie sitēji aizmuka. Pēc tam negājām gulēt, sēdējām ārā. Tad pienāca Vijolīte, sākām runāties, uzspēlējām badmintonu un tā iepazināmies.

Kā veidojās jūsu attiecības?

Pēc gada jau apprecējāmies.

Kāpēc agrāk cilvēki precējās ātrāk? Vai vīrieši bija izlēmīgāki?

Agrāk vecāki taisīja kāzas, tāpēc viss bija vienkāršāk. Tagad jaunie kāzas ļoti plāno, bet mums bija vienalga. Jēzus draudzes jaunieši noorganizēja dziesmas un spēles, vecāki – visu pārējo, un viss notika.

Vai saviem bērniem esi devis padomus par laulību?

Mani uzskati ir tie vecie, ka Dievs jau zina, ko saved kopā. Ja ir mīlestība, tad vienam otru ir jāciena, jāmīl un jāgrib mīlēt. Tad arī dzīve būs svētīta. Jāskatās uz otra vajadzībām, ne savējām. Laulība jau nav sava egoisma apmierināšanai. Sākumā viss ir normāli, bet pēc gadiem desmit savas vēlmes sāc stādīt augstāk par otra vēlmēm. Tad jāmēģina sevi piebremzēt.

Laulība ir izaicinājums?

Nedomāju, ka izaicinājums. Mums, kristiešiem, ir vieglāk, ja lasām Bībeli un skatāmies, ko teicis Kristus; tad ir vieglāk sevi motivēt mīlēt otru un nolikt savas vajadzības zemāk. Tad arī ģimenes dzīve ir laimīga, ja ik dienu meklē, kā otru iepriecināt.

Vai tas, ka tavi bērni ir baznīcā, ir ģimenes lūgšanu nopelns?

Grūti pateikt. Daudziem ticīgiem vecākiem bērni baznīcā neiet. Tas viss ir procesā, un tas ir Dieva nopelns. Taču lūgšanas, protams, ir ļoti svarīgas.

Kā par Dievu runāt ar bērniem?

Tas ir smags jautājums. Mēs mājās kopā lasām Bībeli. Ir dienas, kad aicinām Daniēlu nost no kompjūtera un lasām Bībeli. Ticu, ka tā kaut kas paliek atmiņā un Dievs uzrunās. Iemācīt mīlēt Dievu bez Viņa pieskāriena ir ļoti grūti, pat neiespējami. 

Bībelē arī teikts, ka sākumā dzīvojam ģimenē, bet pēc laulībām bērni vecākus atstāj. Cik viegli bija atlaist Elīnu lielajā dzīvē?

Bija viegli, jo tas viss gāja savu nolikto ceļu. Es uzticos Dievam.

Jūsu ģimene ik svētdienu ir baznīcā. Ko tev nozīmē dievkalpojums?

Ja katru dienu dzīvo ar Dievu, tad svētdiena no parastas dienas īpaši neatšķiras. Dievkalpojumā cenšos kaut ko sadzirdēt savas ticības celšanai, ceru, ka saņemšu stiprinājumu. Tas var notikt gan dziesmā, gan svētrunā.

Tu darbojies arī Kristīgo darījumcilvēku un profesionāļu starptautiskajā apvienībā „Gideoni”. Kas tā ir par organizāciju, un ko jūs darāt?

Šogad apritēs 20 gadi, kopš kāds kristīgs brālis paaicināja mani uz tikšanos ar amerikāni, kurš bija atbraucis uz Latviju stāstīt par gideoniem. Bijām kādi desmit vīri tajā seminārā. Tā ir starptautiska misionāru kustība, dibināta 1899. gadā ar sākotnējo domu, ka dažādu draudžu vīri viesnīcās izvietos Jaunās Derības, lai cilvēkiem ir, ko lasīt. Tagad organizācija ir izvērsusies plašumā un darbojas precīzi 200 valstīs. Gideoni par draudžu ziedotiem līdzekļiem drukā Bībeles un bez maksas dala tās skolās, viesnīcās, slimnīcās, armijas daļās un cietumos, lai cilvēkus vestu pie Kristus. Mēs ticam, ka Dieva vārds neatgriežas tukšā, tas savu uzdevumu paveic vienmēr. Kopš dibināšanas šī organizācija ir izdalījusi aptuveni divus miljardus Jaunās Derības eksemplāru.

Ko gideoni dara Latvijā?

Latvijā mums ir 17 gideonu nometnes. Izvietojam Jaunās Derības viesnīcās, skolās, slimnīcās, un darām to no darba brīvajā laikā. Par gideoniem stāstām tikai baznīcās, kur aicinām gan vīrus iesaistīties kalpošanā, gan lūgt, gan arī ziedot, lai šī kalpošana varētu pastāvēt. Piektdienu vakaros pa diviem ejam uz Stacijas laukumu liecināt par Kristu un dāvināt Jaunās Derības. Mēs nesludinām, jo uzskatām, ka cilvēkus atgriež Dieva vārds. Pavisam nesen bijām Misijas dienās ar savu stendu; kāda meitene pienāca klāt un pateica paldies, jo pirms septiņiem gadiem 25. vidusskolā viņa bija saņēmusi Bībeli. Toreiz klasē bija ienākuši gideoni un jautājuši, kurš vēlas Jauno Derību. Neviens nebija pacēlis roku, tomēr beigās šī meitene Bībeli negribīgi bija paņēmusi.

Cik pretimnākoši ir šie cilvēki skolās, slimnīcās?

Nav viegli, visur ir jāsarunā. Pagājušajā vasarā izstaigājām Rīgas slimnīcas. Pārsvarā mūs laida iekšā, runājām pat ar ārstiem. Aizbraucām arī uz Talsiem, kur mūs laipni uzņēma, taču pāri palika vairākas Jaunās Derības. Atpakaļceļā iedomājāmies iebraukt Jūrmalas slimnīcā, kur mūs iepriekš nekad nelaida iekšā. Bija sestdienas pēcpusdiena, iegājām iekšā, sākām runāties ar personālu, un mums visur ļāva iet. Beigās mēs pat iegājām dzemdību nodaļā. Kad jau bijām beiguši dalīt Bībeles, no kāda kabineta pēkšņi iznāca ārsts – izrādās, ka viņiem tur bija sanāksme. Viņš prasīja, ko mēs slimnīcā darām. Pastāstījām un uzdāvinājām arī viņam Bībeli, taču viņš teica, lai vairs nenākam. Bet citugad mēs iesim atkal.

Vēl kāds stāsts: pavisam nesen gideonos iestājās kāds brālis. Viņš esot bijis traktorists Jelgavas kolhozā; tolaik gājis pa ielu un gideoni uzdāvinājuši viņam Jauno Derību. Viņš lasījis, neko nav sapratis, taču izlasījis no vāka līdz vākam. Kad kolhozs likvidējās, viņam teica, ka visus atlaidīs. Viņš nezināja, ko darīt, un pie sevis nodomāja – jālūdz Dievs. Brīnums notika, un viņu no darba neatlaida. Tad viņš sāka meklēt draudzi, un tagad iestājās arī gideonos.

Ir cilvēki, kuri brīžos, kad Dievs neizpilda viņu vēlmes vai kad pieviļ kāds draudzes cilvēks, grib doties meklēt laimi citur. Ko tu iesaki darīt?

Mēs katrs kādreiz varam pievilties, bet draudze ir kā ģimene – projām iet nevar. Dievs ir visur, un nebūs tādas vietas, kur ies tikai labi. Jāpaliek uzticamam tajā vietā, kur Dievs tevi ir nolicis.

Kāda ir kristietības loma šodien?

Kristietībai ir ļoti svarīga loma, bet bieži tā tiek atšķaidīta, tā nepilda savu uzdevumu.

Ko tu domā, sakot „atšķaidīta kristietība”?

To, ka pasaulei nesaka patiesību, nerunā par grēku. Mēs bieži sludinām Kristu, bet nepasakām, kas ir grēks. Šķiet, ka arī draudzē maz par to runājam, it kā pašiem to vajadzētu saprast. Pasaulē mēs cenšamies Kristu aizvietot ar ko citu. Tiek pieļautas teoloģiskas nepilnības. Tās izskan arī dziesmās, un pirmajā brīdī šķiet, ka varbūt tas nav nekas slikts, jo apakšā ir dziļa doma. Bet kāpēc tad mūsdienās ir tādi cilvēki, kas, piemēram, iet likt svecītes? Ticība kļūst par reliģiju – ticība tiek aizstāta ar ārējām lietām. Tad zūd iekšējā ticība, ka Kristus tevi vada un ka vēlies Viņam kalpot, zūd pārliecība par savas ticības īstumu un spēku.

Ko tu novēli katram šīs intervijas lasītājam?

Lai katrs cilvēks no sirds tuvojas Dievam, un arī Dievs viņam tuvosies. Lasiet Bībeli, lūdziet no sirds un no visa spēka. Tad Dievs atklāsies, un jūs sapratīsiet, kur rast spēku savai dzīvei, – nešaubīgā ticībā.


Intervēja Edgars Gertners
 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv