jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Pārdomas. Atgriešanās.
Pārdomas. Atgriešanās.

Jēzum sekoja tūkstošiem ļaužu. Divpadsmit no tiem bija Viņa paša izraudzītie tuvākie biedri. Šajās pārdomās esam aicināti tuvāk uzlūkot divus no viņiem – Jūdu Iskariotu un Sīmani Pēteri. Abiem Jēzus uzticējās. Jūdam Jēzus bija uzticējis glabāt visu naudu, kas mācekļiem bija, bet Pēterim Viņš bija sacījis: „Tu esi Pēteris (grieķiski: Πέτρος – akmens), un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” (Mt 16:18) Un abi Viņu pievīla. Naktī pirms Jēzus nāves abi grēkoja pret Viņu personiski. Jūda Iskariots nodeva Jēzu virspriesteriem. Sīmanis Pēteris noliedza savu piederību Viņam nevis vienu, bet pat trīs reizes. Kam gan der šādi grēcinieki? Vai tādiem vairs ir ceļš atpakaļ?



Pēteris Jēzus priekšā bija plātījies, ka nekad nenoliegs savu piederību Viņam: „Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē.” Jēzus, to dzirdēdams, bija tikai rūgti pasmaidījis un sacījis: „Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.” (Lk 22:33–34) Jēzus vārdi piepildās. Kad Pēteris dzird gaiļa dziesmu, viņš apjauš, ka patiešām nav bijis uzticams. Viņš nav bijis gatavs nonākt tur, kur tobrīd bija Jēzus. Pēteris zina, ka ir grēkojis. Pēterim ir žēl. Taču mēs zinām, ka Pētera stāsts šeit nebeidzas. Kā Jēzus to bija solījis, Pēterim bija lemts kļūt par kristīgās Baznīcas pamatlicēju. „Gani manas avis!” Jēzus saka Pēterim (Jņ 21:16b), uzticēdams savam neuzticīgajam māceklim lielāko uzdevumu, kādu Dievs cilvēkam var dot.

Arī Jūdam Iskariotam – iespējams, visvairāk nicinātajam starp Jaunās Derības cilvēkiem – tomēr vēl ir sirdsapziņa. Redzot, ka Jēzus ir notiesāts uz nāvi, Jūda beidzot apjauš, ko viņš patiesībā ir izdarījis. Paņēmis trīsdesmit sudraba gabalus, ko bija saņēmis kā atlīdzību par savu nodevību, viņš iet atpakaļ uz templi – atpakaļ pie tiem, kuru dēļ viņš savu grēka darbu bija izdarījis. Šoreiz viņš teiks: nē. Jūda aiziet un saka: es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Taču virspriesteriem templī ir vienalga. Izdarīto atpakaļ paņemt nevar. Jūda savu daļu sazvērestībā ir izdarījis, un viņš ir saņēmis solīto atlīdzību. Jūdam ir pretīgi. Viņam ir pretīgs templis, kurā sēž tie, kas viņu iekārdināja nodot Jēzu. Viņam ir pretīga šo cilvēku apmierinātība ar to, ka viņi ir varējuši izmantot Jūdas mantkārību. Patiesi, Jūdam tagad ir pretīga pat nauda, ko viņš ir saņēmis. Viņš to nomet uz tempļa grīdas. Jūda apgriežas un bēg no tā visa, kas viņam pēkšņā apjausmā ir kļuvis tik pretīgs. Viņš bēg no virspriesteriem, bēg no tempļa, bēg no naudas. Taču viņš nevar aizbēgt. Jūdu ir pārņēmis pretīgums pret sevi pašu. Kā lai aizbēg no sevis? Jūda savā nožēlā sper galējo soli. Viņš izbeidz savu dzīvi pats. Jūdas stāsts beidzas pie cilpas. Nāve. Kaps. Viss.

Abi vīri bija Jēzus sekotāji. Abi pret Viņu grēkoja, apzinājās savu grēka darbu un izdarīto rūgti nožēloja, taču viņu ceļš bija tik dažāds – vienam uz mūžīgu nāvi, bet otram – uz mūžīgu dzīvi Kristus Baznīcā. Kas atšķīra šos divus vīrus?

Pirms Kristus atnākšanas Jānis Kristītājs sludināja: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt.” (Mt 3:2) Jūda izjuta patiesu nožēlu un attiecīgi rīkojās, bet viņš nepiedzīvoja patiesu atgriešanos no grēkiem. Atgriezties nozīmē ko vairāk par kailu nožēlu un vairāk par cilvēciskiem centieniem izdarīto labot. Atgriezties nozīmē tikt pilnībā izmainītam, atteikties no vecā cilvēka, kurš trīsdesmit sudraba gabalu dēļ pieļauj, ka pats Dievs tiek nodots netaisnai tiesai. Atgriezties nozīmē nākt Kristus priekšā un ļaut Viņam mūs pārveidot. Atgriezties nozīmē nomirt šai pasaulei un tās darbiem, lai augšāmceltos Debesu valstībai, kas patiesi jau ir klāt.

Kristus nomira, lai arī mēs varētu augšāmcelties. Pāvils raksta: „Vecais cilvēks mūsos ir līdz ar viņu [Jēzu] krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēcīgā miesa, tā ka mēs vairs nekalpojam grēkam, jo tas, kas nomiris, ir attaisnots un brīvs no grēka.” (Rm 6:6–7) Neviens mūsu grēks Kristus upurim nav par lielu. Kristus vienīgais var mūs atbrīvot no grēka nastas un ļaut mums tapt pārvērstiem no iekšienes. Grēks, kas ir mūsos, liek mums darīt ļaunu gan citiem, gan arī sev pašiem. Tas mūs sagrauj no iekšienes, bet mūs sagrauj arī vainas apziņa. Mēs sevi izpostām gan ar savu grēku, gan ar saviem centieniem pašiem par to samaksāt, pašiem atrast mieru. Ja nenākam lūgt un saņemt piedošanu, mūsu nožēla visbeidzot pārtop naidā pret mums pašiem. Ja kapā mūs neiedzīs mūsu grēks, tad to izdarīs mūsu vainas apziņa par izdarīto. Tikai Kristum ir vara darīt mūs brīvus.

Jūda piedzīvoja nožēlu, bet nezināja, kur ar to iet, lai piedzīvotu atgriešanos. „Kāda mums gar to daļa, skaties pats,” sacīja virspriesteri. (Mt 27:4b) Un Jūda gāja skatīties pats. Izmisumā izbeidzot savu dzīvi, Jūda pats liedza sev iespēju nākt pie Jēzus, lai saņemtu piedošanu. Ironiski, ka Jūda apzinājās taisnīgo algu par savu grēku, taču nesaprata, ka tieši šī grēka rezultātā ir pienests upuris, kas viņu Dieva priekšā varētu attaisnot. Cilvēciski viņš izdarīja visu iespējamo – izjuta patiesu nožēlu, atteicās no naudas, savu nožēlu izteica vārdos virspriesteru priekšā, sodīja pats sevi visbargākajā veidā. Taču piedošana nāk tikai no paša Kristus.

Arī Sīmanis Pēteris apzinājās savu vainu un izdarīto rūgti nožēloja. Arī viņam tobrīd trūka pilnīgas izpratnes. Tomēr, sekojot Jēzum, viņš bija iepazinis tās piedošanas spēku, ko Kristum ir vara dot visnožēlojamākajiem – muitniekiem, ielasmeitām, pagāniem. Pēteris nezināja, kas notiks tālāk, tomēr viņš nepadevās, bet sagaidīja un izmantoja iespēju apliecināt Jēzum savu mīlestību uz Viņu. Pirms Pēteris savā lielībā bija solījies no Jēzus neatstāties pat cietumā un nāvē, Jēzus viņam bija sacījis: „Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lk 22:32) Pēteris grēkoja, kā Jēzus bija brīdinājis, bet viņš arī atgriezās, kā Jēzus bija solījis. „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” – Jēzus šādi jautāja trīs reizes, un šoreiz Pēteris visas trīs reizes teica: jā. (Jņ 21:15–19)

Atgriešanās nav tikai mirklīga pārvērtība. Tā ir nebeidzams ceļš ar Dievu. Mēs esam aicināti iet šo šauro ceļu, nenomaldīties tad, kad tomēr krītam grēkā, un apzināties, ka tikai Kristus spēj uzveikt mūsu vainu. Lūgšanā mēs arvien noliekam savu dzīvi Viņa rokās, bet drīz no jauna krītam grēkā. Ja neizprotam Kristus upura nozīmi, mūsu nebeidzamajiem kritieniem grēkā seko kritiens izmisumā. Mēs esam aicināti uz dzīvi, kas pagodina Dievu, bet mēs neesam spējīgi atbrīvoties no grēka pavisam. Taču caur Kristus upuri mēs varam saņemt piedošanu, kā to saņēma Pēteris, lai nebūtu jākrīt izmisumā, kā to darīja Jūda.

„Dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi – gan tu, gan tavi pēcnācēji!” sacīja Dievs, dodot savai tautai likumus – bauslību. (5Moz 30:19b) Taču Pētera stāsts nav par likumiem, ko ievērot, lai saņemtu glābšanu. Pētera stāsts ir par nepelnīto piedošanu, ko mums dāvā pats Dievs, mirstot pie krusta mūsu dēļ. Caur Kristus upuri mūsu priekšā ir nolikts cits dzīvības ceļš – Pētera ceļš, nākot augšāmceltā Jēzus priekšā, – līdzās nāves ceļam – Jūdas ceļam, kas ļauj grēka nastai mūs uzveikt. Pētera atgriešanās stāsts mums māca, ka tikmēr, kamēr vien elpojam, nekad nav par vēlu nākt Kristus priekšā un sacīt Viņam: jā. Jā, Jēzu, es Tevi mīlu. Jā, Jēzu, Tu esi mans Dievs. Jā, Jēzu, es gribu iet atgriešanās ceļu.

 

Augusts Kolms

Pārdomas sagatavotas 2016. gada Lieldienu naktij

 

 
« atpakaļ
 
 
Jezusdraudze.lv