Visas autortiesības pieder autorei Mildai Klampei. Ja ir interese kādu no dzejoļiem pārpublicēt, tad jāsazinās ar autori pa e-pastu>>>
* Saule raksta uz manām durvīm Tevi. Atveru. Saule ierotā manī Tevi. Ritu cauri pa-saulei Tevī.
* Es nokrāsoju sauli. Zāle pasmaidīja. Debess ielaidās zemē. Un pazuda robežas. Viņā.
* Rīta dziesma Viršu krāsā priedes zied. Šodien man ir jāaiziet. Ilgi, ilgi šūpojos debess zemes šūpolēs. Viršu krāsā priedes zied. Šodien man ir jāaiziet. Ilgi, ilgi ienācos, Jēzu, Tavos mājokļos.
* Debesēnas izstaigā Ēdeni, noēd ābolu, izslapstās dārzā, kā zemesēnas caur Bētlemi ietop Debespolā par eņģeļiem.
* Silta uguns no Tevis manī dzidro radīto – vēju, sauli, lietu, rasu, kokus, ziedus, smilgas, sūnas, tevi un tevi, un tevi, un Tevi. Nu neaptveru – vai es, vai Tu dzidro uz pasauli šo.
* Smilšu ceļš debesīs. Es ieziemojos silti. Smilšu ceļš debesīs. Es piesējos pie slitas. Smilšu ceļš debesīs. No Jūrmalciema uz Jeruzālemi – smilšu ceļš debesīs – uz vietu, ko Tu man lemi. Smilšu ceļš debesīs. Jardānā es viena. Smilšu ceļš debesīs. Bētelē mēs Divi. Smilšu ceļš debesīs. Ciānā mēs visi. Mūža ceļš debesīs. Pa vienam – aiznesīs. Bez pēdām. Pavisam. Ceļš. Tu.
Kristus asara
Pie-putrota pasaule un es. Tavā asarā at-buļbo. Pie-muļķota pasaule un es. Tavā asarā at-kūko. Pie-zemēta pasaule un es. Tavā asarā at-zemjo. Pie-maisīta pasaule un es. Tavā asarā at-dzidro. Pie-jaucēta pasaule un es. Tavā asarā at-jūk. Pie-klaigāta pasaule un es. Tavā asarā at-klust. Pie-lieta pasaule un es. Tavā asarā at-sus. Pie-dzemdēta pasaule un es. Tavā asarā at-mirst.
* Bars kapučainu vīru sūc kapučīno Nacaretes bārā. Vienu latu, sorry, šekeli, iemainu pret Israēlu – tuksnešpalmām, oāzi, Ģeneceretviļņiem, mākoņtempli, ļaužkastītēm – visu baltzaļsārtā. Ap kaklu, galvu, vidu to nesu kā zīmi – vēl ne par vēlu uzņemt grēkāzi latvjiem un latvēm, Vārda margināļiem, pagāniem no-vārtā.
* Izskrien Vārds caur manu sirdi, apgāž elku, uzceļ Dievu. Nu tu redzi, nu tu zini, nu tu citu pamodini.
NE-TUKŠINĀMA
Pārsegs, apsegs, pārsegs, svētumu svētums, šķirsts. Tikai Mozum. Tikai Jozum. Tikai tuksnesis. Tikai telts. Trīc zeme pirms divi tūkstošiem, trīc zeme pēc, kad pāršķelts Svētumsvēts, kad izlijis asins pār audzēm brēc. Dreb ciltis pirms, Dreb ciltis pēc, nojaukta telts un tuksnesis sēc. Nokrīt aizsegs. Izjūk šķirsts. Smiltis izdeg. Vairs neesmu šķirts. Zemē es kaila un cauršķirstāma. No Tevis gailu ne-tukšināma.
* Kad visi ir atlaisti un tu pats, tu ieguli citos kā Viņa raksts. Ik piecdesmitais ir gaviļu gads. Ik pirmdzimtais – ir Viņam rasts. Ik izraudzītais – ir Viņam vīraks – uz altāra atlaista grēka nakts. Tu izredzētais. Tu, Gaismas nakts. Ik simtsimtais – Tevis skarts.
VIENS
Viens tūlīt būs. Un Gaisma nesarūs. Viens tūlīt nāks un pāri rokas klās.
Kad zemei auksti, kad tā trīc, tu Viņā plauksti, augšup stīdz.
Viens tūlīt būs. Un viss par Vienu kļūs. Viens tūlīt nāks un zemi drebinās.
Kad zeme saplok, kad tā šķīst, tu Viņā ietop Asinsšķīsts.
* Skrien jūra pār zemi un neizklīst. Mēs satekam Tevī – viss bijušais plīst.
Kā vilnis pret krastu un nepaliek. Mēs viļņojam Tevī – viss bijušais siek.
Kā dadzis pie staras un neatlec. Mēs ķeramies Tevī – viss bijušais sec.
Kā Jēkabs pret rītu es ceļos klibs. Mēs uzrisam Tevī – viss bijušais stips.
* Ar zelta kurpēm pa zelta Ceļu es savu akmeni projām veļu. Vienmalā – rīkstnieki, otrmalā – Rakstmācītnieki, vidū – Ceļu eju – es, Kristinieks. Ar zelta kurpēm pa zelta Ceļu es zelta pilsētu sevī ceļu – ne akmens, ne mala, ne rīksts, ne Raksts, caur mani Ceļš – pirms sākuma, gala.
