|
Akmeņi
Kā mēmi akmeņi ceļmalā
Tavu soļu tuvumu nojautām,
Tavu drēbju vīle mums pieskārās,
Mums jauna pasaule atvērās.
Tu pacēli mūs no putekļiem,
Tu atzini mūs par savējiem,
Savu svēto dvašu mums uzpūti
Mūs pārvērti, vārdā nosauci.
Mēs olīvu dārzā dusējām,
Zem Tava krusta mēs klusējām,
Mēs svētajās asinīs mazgātie,
Mēs - nodevēji un izglābtie.
Pie kapa Tava mēs stāvējām,
Ar augumiem saviem to sargājām
Līdz eņģeļa roku pacelti,
Mēs kļuvām brīnuma liecinieki.
Kā silta straume plūst dzīvība,
Ne vēsts vairs no pelēkā stinguma,
No mums kā no dzīviem akmeņiem
Top nams uz sentēvu pamatiem.
Top Dieva nams, kas pastāvēs,
Pār laikiem dzīvības sēklu sēs
No dzīviem akmeņiem garīgs nams,
Neiznīcināms, nesagraujams.
*******
Augļi
Mēs kā sēkliņas sīkas
Likteņu Lēmēja plaukstā,
iemestas visādās augsnēs,
dīgstam un augam augšup;
gan nīkuļojam, gan zeļam,
lapas un ziedus raisām,
lielus, mazus un vidējus
augļus briedinām, kaisām.
Lielais Dārznieks mūs vēro,
laista ar savu Garu,
apziež lūzumu rētas,
apgriež kraupainos zarus.
Cik Viņa rokām ļāvušies,
cik savas spītības liekti,
cik dzīvās sulas pildīti,
tik saldi vai rūgti, mīksti vai cieti
būsim...
*******
Gars
Pūš vējš kā gribēdams,
Tu dzirdi to pūšam,
Bet – no kurienes tas?
Tāds ir cilvēks,
Ko vada Gars.
Viņš satver un patur,
Kas citam prom slīd,
Viņš atraisa mezglus,
Ko nevar atraisīt.
Viņš nastas panes,
Ko nevar pat celt,
Kad ļaudis grib slavas akmeņus velt,
Viņš aiziet no tiem,
Aiziet kā Kristus,
Iejūk pūlī, kļūst neredzams,
Jo viņu nes vējš,
Kas pūš, kur gribēdams.
Viņš pasaules iespraustiem meitiem
Nav piesienams,
Vairs nav.
*******
Kurzemes rallijs ... (Velt. mācītājam A.Beimanim)
Mēs bijām jauni un zaļi,
Kā kumeļi kārojām joņot
Pa plaukstošo dzīves pļavu
Un atrast leknākās noras,
Un ganus atrast, kas ganīs.
Nu pašiem savs ganāmpulks ganāms
Un jāpārpeld Ventas savas,
Bet vēl joprojām mēs manām,
Kur mūsu sākums un pamats.
Kur lielceļu migla uz plakstiem
Tai Kurzemes rallijā traucot;
No Priekules latviskiem rakstiem
Uz Vaiņodi – riepām kaucot.
Kur Ženijas tantes pļava
Ar teltīm kā siena gubām,
Un pateicība, un slava
Pret Debesīm – pēkšņi tik tuvām.
Kur Gara svaidītās lūpās
Dzimst Sēkla ar mūžības svaru,
Kur nedzird par to, cik grūti,
Bet „Tevī es visu varu!”
Kur gans pār ganāmiem nomodā;
Vai saule, vai dubļi un lietus,
Tie ganās laimīgā neziņā,
Viņš viens kārto „smagās lietas”.
Nu pašiem savs ganāmpulks ganāms
Un jāpārpeld straumes spīvas,
Bet aizverot acis, vēl manām
Virs galvas mākoņus slīdam.
Kā zeltaina staru pīne
Ris ļaužu un kukaiņu koris,
Bet pāri kā Dieva zīme –
Griezes baznīcas slīpais tornis.
*******
Serafa pieskāriens
Mūžīgais, Varenais, Brīvais,
Kādēļ Tu izredzi mani?
Esmu niecīgs kā zāle –
Tu mani sūti ganīt?
Es – cilvēks ar nešķīstām lūpām,
No tautas, kam nešķīstas lūpas,
Mani vārdi – kā ūdens
Uz karsuša akmens nočūkst.
No serafu spārnu vēdām,
Kas dienu un nakti Tev kalpo,
Tu sacel man dvēselē vētru,-
Man bijībā aizraujas elpa.
Kvēl ogle serafa pirkstos
No altāra svētākās vietas;
Viņš aizskar man lūpas un dzirkstis
Izlīst pa visu miesu.
Nu Tevis iesvētīts esmu,
Nu Tava griba ir mana
Un, kad Tu man atkal prasi:
„Ko sūtīšu tīrumos savos?”
Es atbildu: „Sūti mani!”
*******
Vabole
Gribu būt
zaļa vabole
uz stiebra zaļa,
lai esmu drošībā,
lai man ir vaļa
uz augšu rāpot
vai leju,
lai neredz mani
neviens,
lai pati par sevi
eju.
Bet Dievs mani krāso
baltu, dzeltenu, zilu
un saka:
Es tevi tādu gribu -
Neaizsargātu.
|
