Jau vairāk nekā 280 gadu Hernhūtē, Vācijā, tiek izlozēti Brāļu draudžu lozungi – Bībeles lasījumi katrai gada dienai. Pirms lozungu izlozes tās dalībnieki mēnesi pavada lūgšanās par to, lai viņi, izlozējot lasījumus, kalpotu kā darbarīki Dieva rokās. Lozungi tiek izdoti vairāk nekā 50 valodās, kas ļauj miljoniem cilvēku pasaulē sākt savu dienu ar kopīgu Dieva Vārda lasījumu. Jau 10 gadus lozungus izdošanai latviešu valodā sagatavo un rediģē mūsu draudzes māsa Maija Frīdberga. Mūsu sarunas laikā Maija atzīst – nekam citam viņas dzīvē nav tik liela nozīme kā lūgšanai.

Ar Maiju Frīdbergu tikās Lelde un Ivars Kupči

Reiz Jēzus jautāja kādam aklam vīram: „ Ko tu gribi, lai Es tev daru?”

Vīrs atbildēja: „ Kungs, ka es varu redzēt!” ( Lk 18: 40,41 )

Jēzus aicināja sacīt konkrētu lūgšanu. Aklais vīrs to arī darīja.

Vēl viens piemērs. Jēzus izteica saviem mācekļiem aicinājumu: „...tad nu lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” ( Lk 10: 2 ) Jēzus šeit aicina lūgt konkrēti – lai kristieši atsauktos iziet evaņģēlija pasludināšanas darbā.

Jau vairākus gadus Pēteris Bikše piedalās mūsu draudzes veidotajā Alfa kursā, kas domāts cilvēkiem, kas vēl nepazīst Dievu, baznīcu, draudzi, kā arī cilvēkiem, kuriem vienkārši ir jautājumi par šīm lietām.

Šis gads mūsu draudzē bija trešais pēc kārtas kopā ar Alfas komandu. Iepriekš Pēteris bija dziedājis kopā ar Alfas mūzikas grupu, bet par šo gadu saka, ka dīvainā kārtā sajutis sirdī, ka nevajadzētu dziedāt. Daudz nedomājot, viņš atteicās no šīs kalpošanas un lūdza Dievam, lai parāda, ko vajadzētu darīt tā vietā. Pāris nedēļas vēlāk Alfas komandas kopsapulcē viņš sajutis vēlmi būt starp tiem, kas lūdz par Alfas komandu. Un tā katru trešdienu, kursa nodarbību laikā, kopā ar vēl trim cilvēkiem Pēteris lūdza par Alfa kursu, par tās dalībniekiem, komandu, kā arī par baznīcu, mūsu draudzi un Latviju.

Kas ir lūgšana? Tas ir garīgās dzīves pamats. Garīga dzīve un patiesa ticība bez lūgšanas nemaz nav iespējama. Ne jau iešana uz baznīcu vai krustiņš kaklā atšķir ticīgu cilvēku no neticīga, bet gan lūgšana. Jo, ja cilvēks lūdz, tad viņam ir attiecības ar Dievu, un tas savukārt nozīmē, ka viņš ir kristietis jeb ticīgs cilvēks. Jo, ja kāds saka, ka tic Dievam, taču lūgt gan nemēdz, tad rodas jautājums, ja jau reiz tic, kāpēc tad nelūdz? Līdzīgi, ja mēs kādu uzskatītu par savu draugu, taču nekad ar viņu nerunātu. Lūgt nozīmē atzīt, ka ne visu savā dzīvē nosakām mēs paši un ka ir kāds, kas par mums rūpējas, un ka viņam ir iespējams tas, kas mums nav. Bieži pats esmu domājis, kādai būtu jābūt pareizai lūgšanai... Un esmu nonācis pie secinājuma, ka lūgšana nemaz nevar būt nepareiza, kamēr vien tā ir patiesa. Mums nav jāuztraucas par to, ka nemācēsim pareizi izteikt to, kas sakrājies uz sirds, un to, ko vēlamies, lai Viņš zina. Jo Dievs visu lasa mūsu sirdīs, un zina visu, ko vēlamies Viņam teikt. Viņš tikai vēlas, lai mēs to sakām. Reizēm lūgšanai pat nevajag vārdus. Reizēm silta un sāļa asara vai neviltota nopūta var būt kā patiesa lūgšana. Viņš zina, ko mūsu sirdis pārdzīvo, un vēlas mūs iepriecināt. Mums tikai jāatzīst un jāapliecina, ka mēs ticam, ka Viņš to var, un jālūdz Viņu to darīt. Un tas var notikt tikai caur lūgšanu. Proti, mums nevar būt attiecības ar kādu, ar ko mēs nerunājam. Jo komunikācija ir attiecību pamats.

- Mūsu Tēvs debesīs...

- JĀ?

- Nepārtrauc mani, es lūdzu...

- BET TU MANI SAUCI.

- Saucu Tevi? Es Tevi nekur nesaucu. Es šobrīd lūdzu. Mūsu Tēvs debesīs...

- ATKAL TU TO IZDARĪJI.

Abi esam pazīstami jau 20 gadus! Pirmo reizi sadraudzējāmies svētdienas skolā. Laikā, kad viens otram iepatikāmies, darbojāmies LEAF evaņģelizācijas grupā, kur bieži nācās būt kopā, un šis laiks lika mums saprast, ka esam viens otram kaut kas īpašs, ne vienkārši draugi.

Mūsu draudzībā viss bija tik nepiespiesti, nebija ne jāizliekas, ne jādomā, kā labāk uzvesties vai izturēties, mums kopā bija vienkārši ļoti labi. Tas arī mums vienam otrā ļoti patika – liela vienkāršība attiecībās, trakas idejas un humora izjūta. Tā, laikam ejot, aizvien biežāka kopā atrašanās mūs satuvināja un lika saprast, ka Dievs ir paredzējis mūsu laulību.

Mūsu draudzība, kas ilga 4 gadus, bija draudzība ar mērķi, mēs zinājām, ka gribam veidot ģimeni, ne reizi nav bijusi doma, vai esam viens otram īstie. Ir lietas, ko vienkārši var just sirdī. Dievs vada un liek saprast pareizo lēmumu.

Reiz – pirms 2011 gadiem – pasaulē nāca mazs bērniņš. Ļoti īpašs bērniņš, caur kuru Dievs mums atgādināja par to, cik ļoti mūs mīl. Lielus un mazus. Vecus un jaunus. Īsus un garus. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16)

Ar šiem vārdiem iesākās Svētdienas skolas Ziemassvētku reize, kurā bērni, vecāki un skolotāji svinēja Kristus bērniņa dzimšanu. Šajā reizē mēs varējām tik daudz: varējām priecāties par krāšņi sapucēto bērnu korīti un klausīties viņu dziedājumā. Varējām paši no sirds izdziedāties un sadziedāties, slavējot Dievu. Varējām klausīties Dieva Vārdu, kurā aprakstīts Ziemassvētku brīnumainais notikums. Mācītājs pastāstīja, kāpēc mēs dievkalpojumā un arī mūsu Svētdienas skolas nodarbības kopīgajā daļā sakām cits citam „Miers ar tevi”. Varējām pārbaudīt, cik labi spējam atpazīt Ziemassvētku dziesmas pēc to vārdiem vai notīm vai nodungot tās. Varējām dziedāt „Klusa nakts, svēta nakts” tumšā baznīcā, kurā izgaismots tikai Kristus tēls altārī. Varējām sumināt mūsu mīļos un pašaizliedzīgos Svētdienas skolas skolotājus, kas nodevušies šai kalpošanai no visas sirds. Visbeidzot varējām dalīties grupiņās un priecāties par sarūpētajām dāvanām.

„No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” Jņ.13:35

Draudzes Ziemassvētku uzveduma radošā komanda sirsnīgi pateicas Diakonijas čaklajām māsām par siltajām pusdienām ik svētdienu uzveduma mēģinājumu laikā!

Ceturtdien, 5. janvārī, draudze pulcējās ikgadējā eglītes pasākumā ar nosaukumu "Mēs savus skatus augšup raidām...", ko šogad organizēja draudzes kora vadītāja Austra Ošleja. Vakaru vadīja Rūdolfs Ligers.

Piektdien, 6. janvārī, plkst. 18:00 - Zvaigznes dienas dievkalpojums. Dieva Vārds Lozungu grāmatiņā 2012. gadam šai dienai saka: "Tumsa pāriet, un patiesā gaisma jau spīd" 1.Jņ.2,8b

Svētdien, 8. janvārī, Ikšķilē mūsu draudzes svētdienas skolas skolotāji pulcēsies uz sadraudzību un sarunām Ziemassvētku atskaņās.

Dolaču ģimenes CV

Jānis , dr.sc.ing., Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Ksiloģenēzes laboratorijas vadītājs, 7 grāmatu autors, draudzē kopš 2010. gada.

Dace, mūzikas skolotāja, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Saimniecības daļas pārzine, draudzē kopš 1995. gada.

 Valters & Dace, mag.theol., 8 gadus laulībā, 7 gadus pareizticībā, Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzēji, Tartu Universitātes doktoranti.

Līga, mag.oec., mag theol., LELB Finanšu nozares vadītāja vietniece, kasiere, draudzē kopš 2000. gada.

Ar Dolaču ģimeni „Jēzus draudzes dzīve” tiekas krietnu brīdi pirms Ziemassvētkiem. Taču saruna ir tieši par to, par Ziemassvētkiem un Bērna piedzimšanu. Galdā klātie sautētie kāposti un desiņas, kā arī čalas, smiekli un dzejoļu deklamācija mūsu tikšanos padara par svētkiem, nu gluži vai Ziemassvētkiem.

Sēžu ar savu draugu pie degoša kamīna. Viņš jautā:

“Kādēļ īsteni Ziemassvētkos dedzina eglīti, un ne priedi vai kadiķi, arī šie koki taču saglabā savu zaļumu?”

“Vai tu tiešām to nezini? Paskaties tikai, egles galotnē katrs zars izveido krustu. Egle ir Kristus koks, tas nes viņa likteni. Krusts saista debesis un zemi, visu dzīvo radību, arī kokus. Jēzum jau piedzimstot bijis lemts krusts, eglei tas ieaug debesīs. Atbrīvots krusts. Krusts bez pienaglota Cilvēka Dēla. Kas dzīvo eglei līdzīgu dzīvi, ar saknēm cieši turas zemē vai šaurā klinšu spraugā, savos zaros dod mājvietu nogurušiem putniem, klausās pasaules vējos, tiecas pretī saulei un nedz vienpatības kailsalā, nedz izmisuma sniegputenī nebeidz augt un slavēt dzīvību, - tas Kristu noņem no krusta.

Šī „atslēdziņa pārvērtībām” katram ir citāda, bet tomēr pāri visam ir Dieva vadība. Šoreiz dalīties pārdomās par savu pieredzi, kā Dievs vada, un atgriešanos draudzē aicināju dalīties draudzes brāli Ģedertu Jirgensenu.

Pašā sākumā Dievu nepazinu. Mana „zelta atslēga” ticībai ir Agita (sieva). Viņa bija tā, kas pieveda pie durvīm, un es kā bērns skraidu te iekšā, te ārā. Dzīvojot, tā teikt, pa Dieva istabu, esmu no tās arī diezgan tālu izgājis laukā. Daudz ko redzējis, daudz ko izjutis, un daudz licis citiem just. Nu jau esmu atgriezies, bet ir vēl jānotīrās, jo tāpat kā mazi bērni iziet ārā un nosmērējas, pirms nākt viesistabā, ir jānomazgājas. Ar dubļainām rokām un kājām tā nevar.

Kalpojot draudzē, var pienākt brīdis, kad kāds no mums saņem aicinājumu vadīt. Vadīt Svētdienas skolu, vadīt jauniešu darbu, vadīt muzikālo dzīvi, vadīt diakoniju vai vēl kādu citu jomu. Ikviens vadītājs ir saskāries ar jautājumu: kā es varu kļūt par patiešām labu vadītāju, kas spēj sapulcēt uzticamus palīgus sev apkārt un gūt panākumus savā jomā?

11. un 12. novembrī kristīgajiem vadītājiem bija iespēja piedalīties brīnišķīgā pasākumā – vadītāju konferencē „Global Leadership Summit”, kas pirmo reizi norisinājās Latvijā. „Global Leadership Summit” (GLS) ir starptautiska starpkonfesionāla kustība, kas veiksmīgi darbojas kopš 1995. gada, mobilizējot pasaules līmeņa vadības speciālistus, lai apmācītu katru, kas apzinās savu kā vadītāja atbildību un uzdevumu.

„Atbildes meklējot” vakari notika reizi nedēļā, bet tā sauktās komandas tikšanās, gatavojoties turpmākajām nodarbībām, un jo īpaši kursa dalībnieku kopīgajam nedēļas nogales izbraukumam, bija daudz biežākas. Tā pamazām sākām tikties arī ārpus baznīcas, sākumā gan nedaudz plašākā lokā, bet vēlāk it kā nejauši aizvien biežāk arī divatā, un tad jau palēnām ar kopīgo kalpošanu saistītās sarunas kļuva daudz personīgākas, un kopīgā laika pavadīšana daudz mazāk saistīta tieši ar draudzē veicamajiem pienākumiem.

Kora kalpošanā pašlaik norisinās pārmaiņu laiks. Un ikvienas pārmaiņas tīri cilvēcīgi mēdz biedēt vai šķiet nepatīkamas, jo mēdzam pierast pie pazīstamā un ierastā.

Kad mācītājs Erberts zvanīja Austrai Ošlejai un aicināja lūgt par šo kalpošanas nozari, kā arī uzrunāja uzņemties turpmāk vadīt kori – Austra nobijās. Ilgus mēnešus viņa bija lūgusi Dievu, lai izmanto viņu un lieto viņas talantus, jo līdz šim Austra draudzē piedalījusies dažādās aktivitātēs un kalpošanās, bet tā īsti vēl nebija „nostabilizējusies”. Kad jaunā diriģente saņēmusi Dieva atbildi, viņa atzīstas, ka apjukusi... Radās domas par to, vai spēs paveikt uzticēto, vai neradīsies traucēkļi apvienot šo atbildību ar studijām utt. Austra atzīst, ka, pašlaik skatoties atpakaļ, ir gājis visādi – ir bijuši ļoti grūti un smagi mirkļi, kā arī pacilājoši un stiprinoši.

Ko mēs kristīgajā draudzē saprotam ar vārdu „slavēšana”, kāda ir tās nozīme draudzes ikdienas dzīves ritumā un dievkalpojumos?

Slavēšana ir pateicības, pielūgsmes un prieka izteikšana par Kristu un visu to, ko ar Viņu esam saņēmuši. Patiesa slavēšana piedzimst, piedzīvojot Kristu un Viņa sniegtās dāvanas. Ļoti uzskatāmi to ieraugām Jēzus mātes Marijas sacītajos vārdos: „ Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars Gavilē par Dievu, manu Pestītāju...”

Svētdien, 4. decembrī, plskt. 15.00 viesnīcas „Albert Hotel” restorānā „Bestsellers” notiks Alfa kursa 2011. gada rudens sezonas izlaidums. 

Svētdien, 11. decembrī , plkst. 10.00 notiks jauno draudzes locekļu Iesvētes dievkalpojums.

Darbu uzsākusi jaunievēlētā Nominācijas komisija piecu cilvēku sastāvā (mācītājs Erberts Bikše, draudzes priekšnieks Māris Pētersons, draudzes padomes locekle Iveta Godiņa, revidente Līga Dolace, kā arī draudzes lietvede Lelde Kupce), kas izraudzīs padomes un revidentu kandidātus jaunajām vēlēšanām, kas notiks 2012. gada 25. martā.

"Es nezinu, pa kādiem ceļiem Dievs mani vadīs. Bet es zinu, kas ir mans vadonis, proti – Jēzus Kristus. No kā man bīties?" - šo Dr. Mārtiņa Lutera atziņu esam likuši kā vadmotīvu jaunajam Jēzus draudzes veidotajam kalendāram 2012. gadam. 

Katrā mēnesī atradīsiet vienu Mārtiņa Lutera aforismu, vizuālajam noformējumam esam izvēlējušies 12 dažādu ceļu foto. Jaunajā gadā ceļi būs lieli, mazi, varbūt slideni, varbūt pēc pļavām smaržojoši, kalnā augšā, no kalna lejā, - bet ja mūsu vadonis ir Jēzus Kristus, mums nav no kā bīties!

Mācītājs Erberts Bikše kalendāra ievadvārdā raksta: "Sākot Jauno gadu, es meklēju atbildi uz jautājumu, kas ir tās vadlīnijas, kuras jāņem vērā gada ritējumā? Visur un vienmēr rīkoties taisnīgi. Darīt visu mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Būt žēlsirdīgam un pazemīgam (..) Paliekot kopā ar Kristu, tas ir iespējams."

Dāviniet saviem draugiem, kolēģiem, radiem, viņi noteikti priecāsies par dāvanu, kurai ir liela pievienotā vērtība! Varbūt kāds no aforismiem viņus uzrunās tik ļoti, ka mainās viņu dzīves vai vismaz kādi tās paradumi?..

Kalendārs ir uz galda liekams, izmērs 16x18cm, un to ir iespējams iegādāties draudzes grāmatu galdā, kā arī kancelejā pret ziedojumu Ls 1.

Lai svētīga lietošana!

Pateicībā - kalendāra veidotāji.

Valdis Balcers, speciālists apdrošināšanā

Protams, esmu domājis. Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk pie šī jautājuma nonāk. Mūžība - tas ir svarīgākais, un nekas nav tā vērts, lai netiektos pēc Mūžības. Tas ir mūsu mērķis.







Marita Kokneviča, mediķe

Noteikti esmu domājusi par to, jo bez Mūžības nekas nebūtu un lai mēs katrs šo Mūžību varētu baudīt. Tam visam ticību un spēku dod Dievs. Es noteikti katru rītu pasakos Dievam, ka ir sākusies jauna diena, ka Viņš dod spēku katram darbam un ir sajūta, jo vairāk daru, jo vairāk varu izdarīt. Vakarā arī pateicos Dievam.





Zenta Gangnuse, pensionāre

Mums visiem jāaiziet, mēs visi būsim tur - Mūžībā. Cerībā, ka mēs satiksimies ar saviem vecākiem un citiem aizgājušajiem. Mēs visi nokļūsim pie Dieva, jo mēs ticam, lūdzam, ceram.

Baiba Lasmane, kultūras pasākumu organizatore un mūzikas pulciņa vadītāja sociālās aprūpes centrā

Es ticu, ka Dievs ir Mīlestība; Tēvs, kurš deva Savu Dēlu, lai cilvēks nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Ticības apliecībā ir vārdi: „Es ticu uz grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu”, arī populārajā Ziemassvētku dziesmā ir vārdi „Katru gad´ no jauna / Kristus bērniņš nāk”. Dievs ar Kristus atnākšanu Ziemassvētkos, izpērkošo nāvi Lielajā piektdienā un augšāmcelšanos Lieldienās mums visiem ir dāvājis mūžīgo dzīvošanu. Mūžība ir jaunas debesis un jauna zeme.

Ingus Macats, students

Acīmredzot neesmu domājis par to. Man nāk prātā Dieva apsolījums, dāvana mums.

Jurģis Klotiņš, mūziķis un students

Jā, man personīgi Mūžība nozīmē to, ka manai dzīvei ir turpinājums, ka neesmu tikai šai pasaulei radīts. Mūžība, manuprāt, gan personīgi man, gan citiem cilvēkiem, kas ir ticīgi, sniedz iespēju daudz dziļāk redzēt savu dzīvi un redzēt savas dzīves gaitas, kā no Dieva viedokļa. Tas ir cieši saistīts ar kristīgu pasaules skatījumu, kas cilvēkam liek uz savu dzīvi skatīties daudz jēgpilnāk nekā tas būtu tīri sekulārā dzīves skatījumā.

Gaidot Mūžības svētdienu, aicinājām pārdomās par mūžību dalīties mūsu draudzes māsu, arhitekti Helēnu Dekanti.

Nekad iepriekš neesmu īpaši domājusi par Mūžības svētdienu, tāpēc atsaucos mācītāja aicinājumam veidot Sarunas par nemirstību. Ceru, ka mēs, ceturtdienu vakaros kopīgi pārdomājot ar nāvi un mūžību saistītus jautājumus, arī atradīsim kādas Bībeles vēstī balstītas patiesības. Bet, runājot tieši par vārdu mūžība, - esmu daudz par to domājusi, jo, bieži braucot cauri Lielvārdei, manu uzmanību vienmēr piesaistīja ceļa norāde „Pa kreisi ir serviss mūžība”.

Katrs iepazīšanās stāsts ir īpašs, un nav svarīgi, vai tas bijis pirms 2 vai 42 gadiem. Nav mazsvarīgu iepazīšanos, bet ir tādas, kas maina mūsu dzīvi. Viena no tām ir satikšanās ar Jēzu, savukārt otra – sava īstā cilvēka atrašana. Šoreiz parunāsim par to otru – par iepazīšanos ar cilvēku, kas maina Tavu ikdienu un arī Tevi pašu.

Ir kāda īpaša ticība, sevišķa ticība, tāda ticība, kura, ja cilvēkam tāda ir, spēj iedot ko tādu, ko viņš nekad un nekur citur nespēj saņemt.

Tā ir ticība brīnišķīgai vēstij, ziņai, ka Kristus dēļ Dievs ir žēlīgs visiem, kas tic pestīšanai, ko Viņa Dēls paveicis, Golgātā izlejot savas asinis par pasaules grēkiem.

Un tā jau ir ļoti konkrēta ticība – tā ir centrālā ticība Baznīcā – jo tā izšķir visu, tā nosaka visu, tā paskaidro visu, kas notiek Baznīcā un šai pasaulē.

Kāpēc to lieto Mūžības svētdienā?

Baltā krāsa simbolizē skaidrību un prieku. Baznīcas gada ritējumā to lieto Ziemsvētkos, Zvaigznes dienā, Lieldienās, Trīsvienības svētkos, Kristus

Debesbraukšanas dienā un Mūžības svētdienā.

Baltā krāsa Mūžības svētdienā atgādina mums par to, ka dodamies uz Dieva mūžīgo Valstību, kurā valda miers, svētlaime un gaisma.

Šajā jaunajā mūsu avīzītes rubrikā katru mēnesi iepazīstināsim draudzi ar mūsu Dievnama „darbarūķiem”- cilvēkiem, kas ir iesaistījušies kādās kalpošanās, bet parasti ikdienā vai nu netiek izcelti vai čakli darbojas, gluži vai nemanot. Šoreiz mūsu uzmanības centrā ir dāmas, kas katru dievkalpojuma sākumu mūs sagaida, dalot dziesmu grāmatas. Šajā kalpošanā darbojas Zenta Mežaraupa, Daiga Lagzdiņa, Laimdota Kalna, Zane Pugoviča un Lienīte Čodare. Pateicība Zentai Mežaraupai, ka viņa dalījās savās pārdomās par kalpošanu. 

22. un 23. oktobrī Baldonē, viesu namā „Mežkalni”, norisinājās Alfa kursa nedēļas nogale, kas tradicionāli kalpo gan kā izklaides un saliedēšanās, gan pārdomu un jaunu zināšanu uzkrāšanas laiks. Dalībnieki teic, ka tā ir lieliska iespēja atrauties no ikdienas steigas un pavadīt brīnišķīgu un svētīgu nedēļas nogali kolosālā kompānijā. Turklāt tā ir iespēja uzzināt daudz jaunu lietu un piedalīties saturīgās diskusijās - viss notiek bez steigas un lieka saspringuma. Šajā nedēļas nogalē pārdomās par Svētā Gara tēmu ar dalībniekiem dalījās lektors Ulvis Kravalis. Bija iespēja arī piedalīties dažāda veida aktivitātēs, piemēram, fotoorientēšanās sacensībās pa Baldoni, izbaudīt kripatiņu svaiga gaisa, vai, gluži vienkārši, nodoties pārdomām.

Mūžība. Vai šo vārdu var attiecināt arī uz bērniem? Kāda saruna rudenīgā otrdienas vakarā vedināja mani uz pārdomām, ka var. Sarunājos ar kādu brīnišķīgu, Dieva uzrunātu meiteni, kas aizrautīgi dalījās tajā, ko bija piedzīvojusi Svētdienas skolas jaunākās grupiņas nodarbībā. Viņa – vecākās grupas skolniece – bija pirmo reizi palīdzējusi jaunākās grupiņas skolotājai. Kas tur tik īpašs? Viņa pati reiz bija mācījusies šajā pašā grupiņā un klausījusies skolotāju stāstījumā par Dievu. Tagad viņa pati palīdz veidot šo stāstījumu.

Izej dzīvības ceļu līdz mūžīgajai dzīvībai!

Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. (Jņ. 10:25-29)

„Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps. 139:16)

Jēzus draudze sirsnīgi sveic:

Juri un Ilzi Križanovskus ar meitas Lindas, Andri un Aurēliju Lauciņus ar dēla Jāzepa, Kārli un Inesi Višus ar dēla Jēkaba piedzimšanu!

Sirsnīgs paldies visiem draudzes locekļiem, kuri piedalījās Pļaujas svētku pārtikas paku sarūpēšanā gan ziedojot pārtiku, gan naudu.

Pļaujas svētku altāra ziedojumā diakonijai tika saziedoti 340,45 lati. 125 pārtikas paku sagatavošanai un izvadāšanai izlietojām 463,73 latus.

Sekošana aicinājumam

Kādēļ tu izvēlējies kļūt par mācītāju?

Manuprāt, šis ceļš iesākās, kad draudzes mācītājs Guntars (bijušais Dubultu ev.lut. draudzes mācītājs Guntars Dimants – red.) mani lēnām virzīja uz kalpošanu ar jauniešiem. Kad mēs, jaunieši, sākām sanākt kopā, es diezgan ātri sapratu, ka es neko daudz nezinu, nedz teoloģiski, nedz praktiski, un es vērsos pie Guntara, lai lūgtu viņam padomu, savukārt, viņš man ieteica mācīties Lutera akadēmijas draudžu darbinieku nodaļā. Es šo ieteikumu apsvēru un izlēmu, ka ir jāpamēģina. Rudenī arī iestājos.

Domājot par šo jautājumu, man nāk prātā kāds pastāsts par kādu vīru, kurš nonāk debesīs, un eņģelis ved viņu uz viņam paredzēto mājvietu. Viņi iet garām kādām durvīm un šis vīrs jautā: “Kas ir aiz tām durvīm?”. Eņģelis paver durvis, un tur redzami priecīgi cilvēki, kuri spēlē mūziku un dzied slavas dziesmas. Eņģelis saka: “Te mums mitinās baptisti”. Tad, dodoties tālāk, atkal ir kādas durvis, kuras paverot var redzēt ļaudis, kuri iegrimuši lūgšanās, kuras pavada koru sadziedāšanās. “Te savukārt mums mitinās pareizticīgie,” komentē eņģelis. Bet pirms nākamajām durvīm eņģelis iečukst vīram ausī: “Šīm durvīm mēs paiesim garām klusām”. Kad viņi jau pagājuši garām, vīrs neizpratnē jautā: “Kādēļ mēs tā lavījāmies garām?” Eņģelis atbild: “Aiz tām durvīm mitinās luterāņi, kuri domā, ka šeit ir vienīgie.”

Kopš tiku ievests evaņģēlista amatā 11.02.2010., man ir bijusi lieliska iespēja kalpot Jēzus draudzē. Kaut arī jau iepriekš, būdams pērminderis, biju visai aktīvi iesaistījies draudzes dzīvē, gan palīdzot mācītājam dievkalpojumos, gan lasot lekcijas un vadot mazās grupiņas Alfa kursā, gan arī citās kalpošanas jomās, tomēr šajā laikā daudz ko nācās pieredzēt no jauna - pirmo reizi dievkalpojumā sacīju sprediķi, pirmo reizi vadīju dievkalpojumu patstāvīgi gan baznīcā, gan pansionātā, pirmo reizi kādu kristīju, pirmo reizi izvadīju, pirmo reizi vadīju iesvētes mācības nodarbības, kā arī piedalījos draudzes padomes un valdes darbā. Un tas viss dāvāja jaunus uzdevumus un iespējas, vienlaikus arī jaunu atbildību un pieredzi, bet aizvien arī nemainīgu paļāvību uz Dieva žēlastību un lūgšanu, lai viņš mani arī turpmāk varētu lietot kā instrumentu Savas valstības celšanai.

Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.

Kāds par ziedošanu reiz ir sacījis: evaņģēlijs ir par brīvu, bet par groziem, ar kuriem to nesam pie cilvēkiem, ir jāmaksā.

Pasaulē esot, ir jāmaksā par visu. Un draudze - viņa vēl nav debesīs. Viņas darba lauks ir pasaule. Telpas, siltums, sakārtotība, kristīgā literatūra, darbinieku atalgojums, evaņģelizācija, diakonijas kalpošana - šie ir tikai daži virzieni no plašā vajadzību klāsta, par kuriem nākas maksāt.

Protams, draudzei vienmēr no jauna ir jāizvērtē, vai viss, ko darām, ir šie „ grozi”, ar kuriem ļaudīm tiek nesta Kristus vēsts.

M. Luters. Galda runas. – Rīga : Luterisma mantojuma fonds, 2011

”Būtu bēdīgi, ja liels vīrs savās mājās izrādītos gluži necils vai arī atklātos pretruna starp vīru, kas uzstājas publiski, un to, kurš tērpies mājas drēbēs,” rakstīts grāmatas ievadvārdos un atklāj izlases nolūku – tuvāk iepazīstināt lasītāju ar M. Lutera personību. Atgriežoties no darba vai studijām un apsēžoties mājās pie galda, M.Luters parasti maltīti papildināja ar runām. Tajās ne tikai izskanēja domas par Kristu, to godinot un slavējot, par Evaņģēliju un tā sludināšanu, bet arī tika klāstīts par raizēm un rūpēm darbā, izjūtām slimībā un pārbaudījumos, pārdomām par sevi, attiecībām ar sievu un bērniem. Lutera galdabiedri par galda runām teica, ka tās viņiem ir mīļākas par visām garšvielām un gardākajiem ēdieniem. Tātad, varbūt vērts iepazīt?

Augusta vidū notika mazo grupu vadītāju tikšanās par organizatoriskiem jautājumiem, kuras laikā sadalījāmie tajos, kas jau ir gatavi uzsākt vadīšanas kalpošanu, un tajos, kas labprāt vēl pamācītos. Tāpēc no septembra draudzē sāk darboties vairākas mazās grupas, kuras pagaidām veidojas ap vadītāju, t.i., no grupas vadītāja uzrunātiem draudzes locekļiem, kā arī atsevišķa grupa tiem vadītājiem, kas labprātāk paši izietu viena gada Bībeles studiju kursu, pirms paši uzņemtos vadīšanu (šī grupa darbosies katru otro pirmdienas vakaru plkst. 18.00 draudzes Bibliotēkā).

Ar visu, kas rudenī ir jauns, radusies vēlme par jaunu pārskatīt arī kādas ierastākas lietas un kopā ar arvien vairāk dzeltējošām koku lapām nobirdināt no tām vīstošo, nesulīgo un uzmundrināt augt spējīgo.

Kādā svētdienā pēc dievkalpojuma sapulcējāmies ar mūsu mācītāju Erbertu un dažādu draudzes jauniešu nozaru mūziķiem. Ieskicējām zīmīgākās tēmas, kuras būtu vērts kopīgi visiem atkal pārskatīt. Pēc Erberta lūguma padalīšos ar pārdomām arī avīzītē – lai katram vienam būtu iespēja ar tām iepazīties. Te arī pa punktiem svarīgākais:

Katru gadu pašās oktobra beigās tiek svinēti divi svētki – Reformācijas diena un Helovīns. Abu svētku nosaukumos redzam svešus vārdus, kuru nozīme nav skaidra. Vispirms uzzināsim, ko nozīmē „reformācija”.

Reformācija ir saistīta ar pārmaiņām jeb reformēšanu. Vēl reformācijas dienu mēdz saukt par ticības atjaunošanas dienu. Rodas jautājums: kas tik traks bija noticis, ka ticību vajadzēja atjaunot jeb reformēt? Lūk, daži no iemesliem (kopumā to bija sakrājies ļoti, ļoti daudz).