Svētdien, 29. aprīlī, ar svinīgu izlaidumu viesnīcas „Albert Hotel” restorānā noslēdzās Alfa kursa pavasara cikls. To absolvēja 20 dalībnieki.

Svētdien, 6. maijā, dievkalpojuma laikā amatā tiek ievesta jaunā draudzes padome un revidenti. Padome un revidenti tika ievēlēti draudzes kopsapulcē 25. martā, un to pilnvaru termiņš ir 4 gadi.

Piektdien, 11. maijā, un sestdien, 12. maijā, no plkst. 10 līdz plkst. 15 mūsu dievnamā notiks lielā pavasara tīrīšanas talka. Gaidīts katrs palīgs, īpaši vīri – augsto logu mazgāšanai!!!

Breta R. Dievs acis nemirkšķina – Rīga : Zvaigzne ABC, 2011

Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, runājiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! (1. Laiku 16:9)

Pārdomās par mūziku un Dieva izpausmi tajā aicinājām dalīties draudzes brāli Jurģi Klotiņu, kurš aktīvi darbojas mūzikas jomā gan draudzē, gan ārpus tās.

Intervēja: Iveta Radiņa - Liepkaula

"Korim ir divas nozīmes manā dzīvē - viena, es varu kalpot Dievam ar to dāvanu, kuru Viņš ir devis. Otra lieta ir tā, ka, dziedot korī, varu saņemt Dieva žēlastību un baudīt to, kā Dievs mani uzlādē un apņem mani Savā mīlestībā." (Iveta R. L.)

„Man koris ir iespēja mācīties dziedāt un pilnveidot sevi. Arī kā Dieva bērnu.
Par to, ka korī ir satikti visjaukākie cilvēki - par to pat nekādi nešaubos.” (Marika P.)

„Korī dziedu jau 5 gadus. Tieši caur kori es pievienojos draudzei. Es pateicos Dievam, ka varu Viņam kalpot ar Viņa dotiem talantiem gan dziedot, gan veicot kora administratores pienākumus. Jaukas ir atmiņas par piedalīšanos dažādos kristīgos festivālos gan Latvijā, piemēram, "Bībeles svētki", "Ģimeņu svētki", "Cerības festivāls 2010", dažādiem pilsētu un draudžu koru sadraudzības brīžiem, gan ārzemēs Vācijā un Norvēģijā. Īpaši ir arī TV dievkalpojumi, kad dziedot varu nest Dieva Vārda vēsti saviem darba kolēģiem un radiniekiem. Man patīk dziedāt dziesmas Dievam par godu!” (Ramona V.)

„Pa Jēzus pēdām mums dzīve,

pa Jēzus pēdām mums ceļš.

Pa Jēzus pēdām ejot,

mēs aizejam uz debesīm.”*

Šī ir tikai viena no dziesmām, kas pieskandina Jēzus baznīcu otrdienas vakaros. Mūzika ir svarīga Svētdienas skolas sastāvdaļa, jo tā ir veids, kā iepazīt un slavēt Dievu, apgūt un pilnveidot dziedātprasmi un pārvarēt bailes un kautrību, ko reizēm izraisa dziedāšana citu cilvēku klātbūtnē.

Es klausos ļoti dažādu mūziku.

Nevarētu teikt, ka esmu tieši mūzikas eksperts. Mani tāpat aizrauj literatūra, māksla vai zinātnes atklājumi. Bet mūzika ir patiešām kas īpašs.

Reizēm, klausoties kāda muzicēšanā, pieķeru sevi domājam – paskaties, ko cilvēki paveikuši ar tām 7 notīm! Daudzi ir brīnījušies, pat dusmojušies uz Mani, bet Es patiešām ar prieku apmeklēju visdažādākos muzikālos pasākumus. Nu kaut vai kāds enerģisks rokkoncerts – vai esat tādā bijuši? Vai Dziesmu svētki, kur 10000 balsis te izplūst krāsainā daudzbalsībā, te sastingst unisonā? Vai atkal -  koncerts, kur īpatnēja muzicēšana mijas ar kāda puiša ritmiski savirknētām vārdu rindām, un viņš tajās ielicis savu dvēseli? Vai orķestris, kas savā muzicēšanā sasniedzis izcilību un spēlē tā, ka šī mūzika, šķiet, sāk riņķot dzīslās – esat piedzīvojuši?

Ja runāju par atmodu savā dzīvē, tad kā viens no spilgtākajiem notikumiem ir minams gadījums pirms pāris gadiem Jēzus draudzes vasaras nometnē, kas saistās tieši ar mūziku. Tolaik jau diezgan daudzus gadus biju aizvadījis, spēlējot bungas savā grupā. Spēlēšanas sarežģītības ziņā izaicinājums bija pietiekams, šad tad bija kāds koncerts, piedalījāmies dažos nelielos festivālos. Tas, starp citu, bija diezgan jautri... Tomēr īstu piepildījumu neguvu, gribējās kaut ko citādāk un vairāk, tikai nezināju, tieši ko un kā.

Interesants ir stāsts par to, kā Kārlis nokļuva mūsu baznīcas zvana tornī pāris gadus atpakaļ. Pēc jauniešu vakariem iecienīta izklaide bija doties uz baznīcas torni (tagad Kārlis atzīst, ka ne vienmēr tas tika saskaņots, par ko tagad sarkst ausis) un tur pavērot pilsētu, papētīt pašu torni vai vienkārši tur pabūt - skats uz pilsētu, pustumsa, daudz interesantu kambaru, kurus izpētīt - kas gan jauniešiem var būt labāks? Tā arī viņam radās interese un mīlestība uz šo vietu un tās noskaņu, kas acīmredzot kādā brīdī tika ievērota, jo kādam Kārļa draugam tika izteikts aicinājums iesaistīties šajā kalpošanā. Kārli uzrunāja viņa draugs, lūdzot aizvietot reizēs, kad viņš pats nevarētu būt. Kārlis stāsta, ka kādā saulainā pavasara rītā mūsu draudzes pērminderis Roberts abus uzveda tornī, parādīja kā, kad un cik ilgi ir jāzvana zvans, un ar to arī iesākās šī svētdienas rītu nodarbošanās.

Sv. Vakarēdiena svinēšanas laikā visa draudze ir vienota Sv. Vakarēdiena liturģijā.

Šajā liturģijā ir iekļautas arī lūgšanas, kuras mācītājs lūdz pirms Sv. Vakarēdiena izdalīšanas un arī pēc tā saņemšanas. Visa draudze šīm lūgšanām pievienojas, savās sirdīs līdzi lūdzot. Nākot saņemt Vakarēdienu, mēs varam vēl lūgšanā izmeklēt savu sirdi, nožēlojot grēkus. Varbūt mums ir kāda īpaša vajadzība pēc dziedināšanas, fiziskas vai garīgas, arī to mēs varam nest Dieva priekšā lūgšanā. Ir tiešām diezgan daudz liecību par to, ka pēc Sv. Vakarēdiena baudīšanas cilvēki ir saņēmuši ne tikai garīgu, bet arī fizisku dziedināšanu.

Sestdien, 14. aprīlī, ir iecerēts Svētdienas skolas skolotāju un LEAF grupas apmācības seminārs "Piedzīvojums ar Bībeli". Tajā skolotāji apgūs interesantu metodi, kā atraktīvā veidā ar 56 kustībām attēlot Vecās Derības notikumus. 

Svētdien, 15. aprīlī, plkst. 10.00 notiks jauno draudzes locekļu iesvētes dievkalpojums

Pirmdien, 30. aprīlī plkst. 18.30 sākas iesvētes mācība. Nodarbības vadīs mācītājs Erberts Bikše. Visi, kas vēlas pievienoties Jēzus draudzei, laipni ielūgti! Pirms nodarbību uzsākšanas lūgums ierasties pie mācītāja uz sarunu (pieņemšanas laiki: trešdienās plkst.10.00 – 13.00, ceturtdienās plkst. 16.00 – 18.00)

„Būt politiķim vispār nav pārāk patīkami”, apgalvo Einārs Cilinskis, 11. Saeimas deputāts, Jēzus draudzes padomes locekļa amata kandidāts. Un tomēr, - viņš ir politikā. Kristietis politikā. Ar mērķapziņu.

Kurš gan vēl labāk varētu pastāstīt, kā jūtas kristietis ārpus baznīcas, ārpus ‘sālstrauciņa’, reālajā ikdienas vidē, kā viens cilvēks, kurš savu dzīvi vada varas augstākajos ešelonos – tautas priekšā?

Ar Eināru Cilinski sarunājās Līga Amata 

Māra un Ilmārs Zviedri

Neticami, bet Māra un Ilmārs ir pazīstami jau 34 gadus un viņi pirmoreiz satikās draudzes kora mēģinājumā. Māra stāsta, ka jau pašā sākumā Ilmārs esot pievērsis viņas uzmanību, taču jauniešu un it īpaši puišu tajā laikā korī bija maz, tādēļ katrs jaunpienācējs kļuva par pastiprinātas intereses objektu. Taču nekas nopietnāks viņai tobrīd pat prātā neesot ienācis. Arī Ilmārs, daloties savās atmiņās, atklāj, ka tiklīdz esot Māru pamanījis, tā uzreiz sapratis – patīk. Tomēr no patikšanas līdz sapratnei par nepieciešamību būt kopā gan pagāja vēl seši gadi. Pacietība – tieši tā bija viena no Ilmāra atslēgām uz Māras sirdi.

„Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” Atkl. 7:17

Pateicos Dievam par Viņa žēlastību un palīdzību, ka Viņš devis labus draugus, kuri palīdzēja grūtā brīdī! Pateicība mācītājam Erbertam Bikšem un viņa sievai Rutei, ērģelniecei Vitai Kalnciemai un ticības māsām no draudzes, kas juta līdzi manās bēdās, māmiņu Ilgu Dzalbi (04.12.1928.-09.01.2012.), kura tika izvadīta 2012. gada 14. janvārī, zaudējot.

Pateicībā - Sandra Dzalbe

Ja reiz mēs esam zemes sāls (Mateja 5:13), tad mums ir pienākums būt izkaisītiem sabiedrībā, lai neļautu sapūt sabiedrībai vai sabojāties vēl vairāk (sāls ir konservants). Lielākā daļa no mums grib palikt sālstrauciņā – draudzē, jo tur ir labi, droši un ērti. Bet lai katrs no mums kā kristietis un māceklis nobriestu un pieaugtu ticībā, mums ir jāiet arī sabiedrībā, sludinot un liecinot, kas nepavisam nav viegli. Šo izaicinājumu satvēra arī mūsu draudzes cilvēki, kuri piedalījās kārtējās Misijas dienās, no 26. līdz 28. janvārim.

Ikviens pieaugušais zina, kā ir būt kristietim sabiedrībā un kādi ir iespējami varianti apkārtējo cilvēku uzvedībai, kad viņi uzzinās, ka viņu sarunbiedrs ir kristietis. Vieni varbūt izturēsies saprotoši un iecietīgi un ar patiesu interesi uzdos jautājumus par ticību un ieklausīsies atbildēs. Savukārt otri uzbruks ar nosodošiem jautājumiem un atsauks atmiņā visus kristiešu „nedarbus” iepriekšējos gadu simtos, pat gadu tūkstošos. Ticīgiem pieaugušajiem parasti ir pietiekami daudz pieredzes un savaldības, lai izietu no kutelīgas situācijas. Viņi zina, ka var smelties iedrošinājumu un padomu Dievā.

Vai katram kristietim jāmēģina apkārtējo sabiedrību evaņģelizēt?

Katrs kristietis pēc savas būtības ir evaņģelizējošs. Jēzus saka: jūs esat pasaules gaišums..., jūs esat zemes sāls... Runa ir par katru kristieti, protams, ja viņš ir kristietis saskaņā ar Bībeles mācību. Kristietis, lai kur arī viņš būtu, atstās iespaidu uz apkārtējiem, gluži kā sāls vai gaisma atstāj iespaidu uz vidi, kur tā iekļūst. Bērnu, kas piedzimis, nevar nepamanīt, un kristieti, kas caur Kristu piedzimis Dievam, arī nevar nepamanīt. Problēma drīzāk ir tā, ka daudzi kristieši, esot sabiedrībā, mēģina noslēpt, ka ir kristieši. Un daudziem tas diezgan labi arī izdodas, tikai par zaudējumu tiem, kuriem viņi varēja kļūt par ceļa rādītājiem pie Kristus. Ir gan tā, ka ne visiem kristiešiem ir izteikta dāvana liecināt par Dievu ar vārdiem. Bet mūsu dzīve nesastāv tikai no vārdiem.

Nebaidos teikt, ka man šis kurss bija izšķirošs pagrieziena punks dzīvē. Šis kurss ir manījis mani, manu skatījumu uz lietām un pēc ilgas prombūtnes atvedis mani atpakaļ pie Dieva.

Jāatzīst, ka sākumā, kad saņēmu no māsas uzaicinājumu apmeklēt šo kursu, skatījos uz to ar lielu skepsi. Taču jau pēc pirmajām lekcijām mana skepse pārauga patiesā interesē un aizrautībā, un tagad jau pats darbojos Alfas kursa komandā un cenšos nodot šo savu aizrautību tālāk.

Esmu diezgan sabiedrisks. Lielāko daļu sava laika pavadu ar cilvēkiem, kuriem attieksme pret kristietību ir labākajā gadījumā atturīga. Kā man pastāvēt kā kristietim sabiedrībā, kā uzrunāt cilvēkus?

Esmu baznīcas atspulgs pasaulē, tā vismaz man šķiet, bet, ja tā ir, tad vai tas ir tas, kas uzrunā cilvēkus? Kā Dievs mani var izmantot, lai vestu pie Sevis cilvēkus? Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams.

Iveta Kušķe

Iveta Kušķe mūsu draudzes diakonijā sāka kalpot pirms 10 gadiem, neilgi pēc ienākšanas draudzē. Par to, kas viņu uzrunāja sākt kalpošanu diakonijā, Iveta pati saka - tā caur Dieva vadību bija nākšana pēc „zālēm”. Viņa vairākkārt mēģināja iesākt darboties diakonijā līdz saprata, ka tik tiešām šeit Dievs viņu ir vadījis un šeit ir jāpaliek.

Kaut arī diakonijā katram darbiniekam ir savi pienākumi, bieži vien darbošanās notiek pēc principa: ko redz, to dara. Iveta gan rūpējas par vecākās paaudzes cilvēkiem, ar tiem parunājoties, aprūpējot, mazgājot veļu un darot citus nepieciešamos darbiņus, gan ieved kārtību telpā un cilvēku sirdīs. Ivetas kolēģe Jolanta piebilst, ka Iveta tik tiešām ir īsts darbarūķis - viņa laiku neskaita, pārstrādājot darba stundas, kā arī ne tikai kalpo mūsu draudzes diakonijā, bet apciemo arī Ikšķiles vecāko paaudzi.

Svētdien, 12. februārī, dievkalpojuma laikā Sarmītei Kokinai, Ditai Prēdelei un Dainai Upītei tika pasniegta Svētdienas skolas skolotāja apliecība, jo viņas ir sekmīgi beigušas svētdienas skolas skolotāju kursus. Sveicam!

Sestdien, 18. februārī, draudzes māmiņu grupas , vecāki un citi interesenti tikās ar ģimeņu konsultantu Gati Līdumu , lai pārrunātu jautājumu par pareizumu un patiesumu bērnu audzināšanā, proti, kā neizlikties par pareizāku savu bērnu priekšā nekā esi patiesībā.

Daudzi no mūsu draudzes ar labām atmiņām atceras interešu grupu par rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, kuru pagājušajā vasaras nometnē Smuku muižā vadīja Rute Bērziņa. Rute ir izaudzinājusi ne tikai savus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus, bet arī neskaitāmus skolēnus, gandrīz visu savu darba mūžu strādājot par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tādēļ aicinājām Ruti uz sarunu par mācīšanos. Viņa pati par sevi intervijas beigās saka – esmu ļoti parasts un vienkāršs cilvēks, manī nav nekā tāda, un vispār es esmu par vienkāršību... 

Pie Rutes ciemojās Lelde un Ivars Kupči

Lai es varētu kalpot no visas sirds un ar 100% atdevi, man ir vajadzīga motivācija. Motivāciju es redzu izaicinājumā kalpot cilvēkiem viņu vajadzībās, lai caur to mainītu cilvēku dzīvi.

Jūtu, ka Dievs mani lieto, lai mainītu cilvēku dzīvi. Un, lai vislabāk to darītu, mēģinu attīstīt un pilnveidot savas Svētā Gara dāvanas. Vispirms jau jāsaprot, kas tās ir. Šajā jautājumā Dievs tās atklāja caur manu draugu Kristapu, kopīgi pēc skolas ejot studēt uzņēmumu vadību. Tālāk tas aizveda uz maģistrantūru un daudz dažādiem kursiem, kur attīstīju un pilnveidoju savu Gara dāvanu – vadīšanu.

Man ļoti patīk lietot šo savu dāvanu! Pēc garas dienas varu atnākt mājās, un vēl daudz domu man riņķo pa galvu, ko un kā vēl varētu darīt un nemaz nejūtos noguris.

Par Lūgšanu brokastu sākumu tā vadītāja Elīza Godiņa stāsta, ka šī viņas kalpošana sākās 2010. gada aprīļa beigās, laikā, kad viņa saskārās ar lielām grūtībām un sāpēm savā dzīvē, un tādēļ izdomāja aizbraukt uz nometni Vēstures veidotāji (angl. History Makers). Gaidītā Dieva sūtītā spēka un piepildījuma vietā Elīza saņēma ko citu - Dievs deva jaunu uzdevumu. Par šo brīdi Elīza stāsta, ka pavisam skaidri sadzirdējusi no Dieva - viņai jāveido Lūgšanu brokastis meitenēm. Ja līdz tam viņas uzmanība bija pievērsta tikai cilvēkiem, kas vēl nebija atraduši kristietību, tad tagad Dievs lika vērst savu uzmanību uz cilvēkiem, kas jau bija draudzē, uz to, ka arī viņiem ir nepieciešama tieši tāda pati palīdzība un uzmanība kā cilvēkiem ārpusē. 

„Tik bieži mēs nepamanām, ka cilvēkiem mums apkārt ir nepieciešama palīdzība un iedrošinājums. Mēs to pamanām tikai tad, kad viņi jau ir salūzuši zem problēmu un grūtību nastas,” stāsta Lūgšanu brokastu vadītāja.

Viss sākās 1986. gadā... Mūsu draudzes tā laika dziedošie jaunieši bīskapa Haralda Kalniņa vadībā ik mēnesi sagatavoja muzikālus jauniešu dievkalpojumus. Tā kā tajā brīdī jaunieši bija palikuši bez muzikālā vadītāja, bet nākošā dievkalpojuma laiks un datums jau bija izziņots, Iveta caur draugiem un paziņām meklēja kādu, kurš varētu uzņemties izziņotā vakara muzikālo vadību. Un tā Ivetas rokās nonāca Viestura tālruņa numurs. Viņa sazinājās ar Viesturu par nākamā mēģinājuma laiku, kas bija paredzēts mājās pie mācītāja Erberta, jo tajā laikā baznīcā ikdienas vakaros bija auksti. Tā kā Iveta un Viesturs viens otru vēl nebija redzējuši, lai nenotiktu kļūme, tika norunāts, ka Iveta ar taksi piebrauks pie kopmītnēm, lai tālāk kopā ar Viesturu dotos uz mēģinājumu. Tāpēc Iveta smaidot saka: „Lai arī Jēzus draudzes sakarā, tomēr mēs ar Viesturu iepazināmies taksometrā.” 

Lai bērns izaugtu par kristieti, nepietiek tikai ar to, ka vecāki viņu ved uz Svētdienas skolu. Tas neapšaubāmi ir solis pareizajā virzienā, bet ar to vien nepietiek. Svētdienas skola notiek tikai reizi nedēļā, un tās nodarbība parasti ilgst 75 minūtes. Vismaz tā ir mūsu draudzes Svētdienas skolā. Vai ar 75 minūtēm nedēļā pietiek, lai iepazītu Dieva Vārdu (Bībeli)? Vai ar 75 minūtēm nedēļā pietiek, lai bērns uzzinātu, ko nozīmē būt kristietim, lai viņš aptvertu, cik ļoti Dievs viņu mīl, lai ievērotu kristīgu dzīvesveidu?

Bērna iepazīstināšana ar Dieva Vārdu ir ne tikai Svētdienas skolas skolotāju ziņā. Ļoti liela atbildība par to ir jāuzņemas arī vecākiem. Tas varētu likties pašsaprotami, bet vai tiešām tā ir? Mūsdienu sabiedrībā daudzi vecāki ir pieraduši vienkārši aizvest savus bērnus uz skolu vai kādu pulciņu un tad gaidīt, ka viss izglītošanas un audzināšanas darbs tiks izdarīts viņu vietā. Jā, Svētdienas skola ir brīnišķīga vieta, kur uzzināt vairāk par Dieva Vārdu un to, ko tas mums māca. Bet, ja mēs nepārrunāsim ar bērniem to, ko viņi ir uzzinājuši kārtējā nodarbībā, un nepielietosim to ikdienā, tad šīs 75 Svētdienas skolā pavadītās minūtes pazudīs uz pārējo 10005 nedēļas minūšu fona.

Svētdienas, 8. janvāra, dievkalpojumā varējām piedzīvot koncertu, ko mums bija sarūpējuši bērnu sociālās aprūpes centra „Baldone” audzēkņi un skolotājas – tās bija Ziemassvētku dziesmas, kuras jaunieši ar īpašām vajadzībām izpildīja uz īpaši piemērotām vijolēm, kas ļauj viņiem tās skandināt atbilstoši ‘notīs’ rakstītajām un uz instrumenta iezīmētajām krāsām. Viņiem palīdzēja divas Baldones mūzikas skolas vijolnieces. Aizkustinoši un saviļņojoši -, domāju, daudzi man piekritīs.

Bet vai zinām, ka mūsu draudzes un Baldones bērnunama sadarbība ilgst jau 20 gadu? Svētdienas skolas hronika vēsta, ka „1991. gada 23. decembrī vidējās grupas bērni ar Ziemassvētku koncertu un veltēm viesojas Baldones bērnu namā”.

Pateicību pienesam Tev, Dievs, visa devējam

Uzsākot jaunu gadu, mēs pārdomājam aizvadītā gada veiksmes un neveiksmes, padarīto un nepadarīto. Pateicamies Dievam par svētībām, ko saņēmusi diakonijas nozare!

Esam priecīgi par draudzes locekļu atsaucību, iesaistoties dažādos diakonijas organizētos labdarības pasākumos, atbalstot tos, kuru rocība ierobežota.

Patīkami atrasties tīrā un kārtīgā Dievnamā. Jauki nākt uz Dievnamu, kura apkārtne ir sakopta. Šos augļus baudot, noteikti saprotam, ka tas nenotiek pats no sevis. Kurš ir tas darbarūķis, kurš cītīgi uzkopj mūsu baznīcu un tās apkārtni? Tā ir Daina Upīte. Draudzē kopš bērnības, taču kalpošanu sākusi pirms aptuveni septiņiem gadiem ar baznīcas sargāšanu. Kā saka pati Daina: „Tas bija brīnišķīgi! Vari būt viens pats tiešā un pārnestā nozīmē pie Jēzus kājām. Vai nebija bail? Nē.”

Bija vajadzīgi septiņi gadi, kā saka pati Daina, lai ‘izaugtu’ no baznīcas sarga līdz svētdienas skolas skolotājai. Jā, Daina kalpo arī svētdienas skolā, par ko ļoti priecājas.

Plūme I. Mēs skatījām Viņa godību, Rīga: Augsburgas ticības apliecības Ķekavas luterāņu draudze, 2011

Grāmata, kuras centrā ir Jēzus, varētu ieinteresēt daudzus – gan tos, kuri grib uzzināt, kas ir Kristus un kāpēc Viņš mums nepieciešams, gan kristiešus, kuri vēlas izprast vairāk. Autors lasītāju iepazīstina ar Jēzus dzīves galveno notikumu izklāstu, aplūkojot vairāku Bībeles nodaļu savstarpējo saistību, sniedz ieskatu vēsturiskajos tā laika notikumos, rosina pārdomām par šo notikumu nozīmību šodien katra cilvēka dzīvē. Pasaule, tās kultūra un vēsture ir cieši saistīta ar Jēzus vārdu un ikviens gribot negribot spiests noformulēt savu attieksmi pret Kristu, norāda autors un mudina ikvienu sastapt Viņu. Ieskatam grāmatas fragmenti: ”Jēzus ir Dievs – cilvēces Glābējs…Pēc savas dabas ikviens cilvēks ir grūts no ļaunuma, un viņš dzemdē postu un nelaimes sev un citiem.

Svētdien, 29. janvārī, pēc dievkalpojuma tikās draudzes mazo grupu vadītāji, lai dalītos pieredzē, atsauksmēs un sniegtu iedrošinājumu. Klātesošos uzrunāja draudzes priekšnieks Māris Pētersons, daloties pieredzē par Pāvila vēstules Romiešiem studēšanu viņa vadītajā grupiņā. Kā atzīst mazo grupiņu nozares vadītāji Laura un Andris Ceļmaļi: „Esam aptvēruši, cik nozīmīga un arī interesanta ir tieši Vārda studēšana, cik dziļš tas paveras šādās kopīgās studijās. Tas nebūtu iespējams vienatnē.”

Trešdien, 1. februārī, plkst. 18.45 jauno sezonu uzsāk Alfa kurss. Nāc! Pievienojies! Vai – aicini kādu, kuram tas, tavuprāt, nepieciešams!

Draudze aktīvi gatavojas padomes vēlēšanām martā. Pašreizējās draudzes padomes pēdējā sēde notiks ceturtdien, 23. februārī, plkst. 19.30.